Cilvēka organismā ūdens aizsargā orgānus un audus, šķīdina ķīmiskos elementus, minerālus un citas vielas, lai tās būtu izmantojamas organismā, pārnes barības vielas un skābekli uz šūnām, mitrina gļotādu acīs, nāsīs, mutē, mitrina locītavas, regulē temperatūru, nodrošina gremošanas funkciju, izvada galaproduktus caur nierēm un resno zarnu, kā arī pilda daudz citu funkciju.
Ūdens ir vairāk nekā 70% cilvēka svara, bet zīdainim - vairāk nekā 75%. Plaušās ūdens ir 90%, bet vismazāk kaulos - 20%. Vidējais eiropietis ūdeni uzņem, dzerot dažādus šķidrumus: 40% ūdens, 22% saldinātu dzērienu un sulu, 18% tējas un kafijas, 12% piena un piena produktu, 5% alus, 2% citu alkoholisko dzērienu, 3% citu šķidrumu. Pasaulē divas veselībai nozīmīgākās lietas ir tīrs gaiss un tīrs ūdens. Latvijā situācija ir vienkārši izcila, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, gan ūdens, gan gaisa tīrības ziņā. Latvijā aptuveni 3/4 iedzīvotāju izmanto centrālās ūdensapgādes sistēmas piegādātu ūdeni. Latvijā dzeramo ūdeni galvenokārt iegūst no pazemes ūdens avotiem, kuru krājumi ir pietiekami. 65% Latvijas iedzīvotāju saņem ļoti kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Kā latvietis izmanto dzeramo ūdeni? Aptuveni piekto daļu patērē vannām, dušām un baseiniem, otru piektdaļu - tualetes skalošanai, piektdaļu - dzīvokļa uzkopšanai un citiem mājas darbiem. 8-10% mēs tērējam dārza kopšanai, tikpat daudz - veļas mazgāšanai, tikpat daudz roku higiēnai, kā arī trauku mazgāšanai. Tikai 6-8% no ūdens mēs patērējam dzeršanai.
Moderna labsajūta nozīmē spodru māju un drēbes, siltu vannu, smaržīgu un tīru tualetes telpu. Ar lielu ūdens daudzumu var noskalot ūdenī šķīstošas vielas, piemēram, izlietu kokakolu, bet nevar nomazgāt ūdenī nešķīstošas vielas, piemēram, taukus un eļļas. Šajā gadījumā parasti cilvēks lieto mazgāšanas līdzekļus. Vannas istabā un virtuvē katrās mājās atrodas veļas pulveri, trauku mazgāšanas līdzekļi, tualetes tīrīšanas līdzekļi, balinātāji u. c. Šie līdzekļi un to komponenti ir toksiski ūdenī dzīvojošajiem organismiem un rada tajos ģenētiskas izmaiņas.
Daži savienojumi nokļūst dzīvajos organismos un akumulējas to šūnās. Viena no galvenajām problēmām, ko izraisa mazgāšanas līdzekļi, ir upju, ezeru un jūras eitrofikācija jeb pārbarošana. Ūdenstilpju pārmēslošana ar slāpekļa un fosfora savienojumiem izraisa aļģu savairošanos un pēc tam to atmiršanu, pūšanu un skābekļa deficītu. Baltijas jūras dziļākās ieplakas ir pilnīgi mirušas. Lielā mērā tur vainojami fosfora savienojumi, kurus satur mazgāšanas līdzekļi. Būtiski būtu iemācīt mūsu mājsaimniecēm - mazgāsim veļu, nevis jūru. Sievietei dienā būtu jāizdzer vismaz divi litri ūdens, vīrietim - trīs litri, vasarā attiecīgi divarpus un trīsarpus litru, bet lielas slodzes gadījumā - pat attiecīgi četri un seši litri. Apmēram divas trešdaļas ūdens organismā nonāk no dzeršanas, trešdaļa - no uztura un oksidācijas procesiem. Latvieši ūdeni dzer pārāk maz, īpaši vasarā un īpaši slodzes laikā.
Pudeļu ūdens ražošana ir ļoti specifisks process. Pats ūdens divlitru plastmasas pudelē maksā mazāk par santīmu, dažus santīmus maksā pati pudele. Viss pārējais ir mārketinga, loģistikas un tirdzniecības izcenojumi, nodokļi. Principā 10% - pats produkts, pārējie 90% - virscena. Pieņemot, ka Rīgas pilsēta pirmās divas cenas varētu ievērojami samazināt - ūdens pudelē maksātu pussantīmu, iepildīšana - vienu santīmu -, visi pārējie izdevumi būtu tādi paši kā citiem ražotājiem. Mēs zinām, ka vismaz mārketinga un menedžmenta jomā privātais ražotājs ir ievērojami pārāks par valsts vai pašvaldību ražotāju, un Rīgas pašvaldības ūdens projekts jebkurā gadījumā ir lemts neveiksmei. Nu nav valstij vai pašvaldībai jānodarbojas ar ražošanu un tirdzniecību, protams, ja šim biznesa plānam nav citas dimensijas, proti, nepieciešamības atmazgāt naudu.