Ja runa ir par aizdomās turamo vai apsūdzēto, situācija ir diezgan kritiska. Valda tiesiskā nenoteiktība. Uz to, ka tiesas procesi Latvijā ir pārāk ilgi, mums neskaitāmas reizes norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Kā to risināt, man skaidras receptes nav. Zinu, ka Tieslietu padome kopā Tieslietu ministriju mēģina problēmu risināt, bet vismaz šobrīd no tiem iesniegumiem, ko mēs saņemam, redzam, ka kritiskā robeža jau ir pārsniegta.
Kādi ir galvenie iemesli?
Lieta ir pieņemta tiesas lietvedībā, bet tiesa vēl nav nozīmējusi sēdi, līdz ar to process ilgu laiku ir iesaldēts. Bieži nākas secināt, ka šādai tiesu rīcībai nav pietiekami pamatota iemesla. Esam konstatējuši vairākas lietas, kur tiesas sēde netiek nozīmēta ilgstoši, atsevišķos gadījumos pat gadu un ilgāk. Problēma ir arī tā, ka kasācijas instances bieži atgriež lietu atpakaļ apelācijas instancē, un tad atkal ilgstoši netiek nozīmēti tiesas laiki.
Kas ir šīs nevarības pamatā?
Tas zināmā mērā ir saistīts ar kapacitāti. Materiālu kļūst vairāk, bet tiesu kapacitāte netiek palielināta. Tā valstij nav prioritāte. Ir jūtami kaut kādi nelieli uzlabojumi saistībā ar digitalizēšanu, tiek organizētas videokonferences, piemēram, lai lieciniekiem nebūtu jāmēro tāls ceļš. Tomēr tas nedarbojas efektīvi.
Ar kapacitāti jūs domājat naudas trūkumu?
Tie ir tiesas sēžu sekretāri, tiesnešu palīgi un citi darbinieki. Viņi visi pirmām kārtām ir ļoti neadekvāti zemu atalgoti. Viņi dara tehnisko darbu, kas ir ļoti būtisks atspaids tiesnesim. Tāpat ir jāskatās, kas ir ar tiesnešu sastāvu. Valsts bieži zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesas gadījumos. Mums tiek pārmests, ka kapacitātes trūkums nedrīkst būt par iemeslu tam, lai tiesas procesi nenotiktu saprātīgos termiņos. Kaut gan šādus pārmetumus saņemam jau gadiem, reālas rīcībpolitikas tiesu kapacitātes uzlabošanai nav. Notiek tāda saskaitāmo pārbīdīšana, bet no tā jau nekas nemainās.
Kāpēc Latvija neņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas aizrādījumus? Vai tie nav pietiekami konkrēti?
Viņi pasaka ļoti skaidri, bet Latvijai nav politiskās gribas. Brīžam ir sajūta, ka politiķi ir aizrāvušies paši ar sevi un saviem reitingiem, bet reāli sistēmiski pieiet kaut kādiem uzlabojumiem neviens nemēģina. Tas ir atstāts Tieslietu padomes un pašu tiesnešu ziņā.
Izskanējis arī viedoklis par to, ka, iespējams, tiesas tiek vilcinātas, jo atsevišķas personas ir ieinteresētas. Cik sistēma ir atvērta iespējamiem korumpētības momentiem?
Jāpagaida, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) beigsies vadoņu problemātika, tad jautājumu būtu labāk uzdot šajā iestādē. Patlaban gan KNAB atrodas smagnējā situācijā. Tam ir pievērsta milzu uzmanība, un uzskatu, ka šī iestāde patlaban nestrādā pilnvērtīgi vismaz vadības līmenī.
Esat kritizējis administratīvās tiesas, sakot, ka arī šeit termiņi ir ārkārtīgi ilgi.
Pamatideja, kas tika ielikta administratīvo procesu likumā, bija tāda, ka tiesām jābūt ātrām un efektīvi jāveic kontrole pār valsts iestāžu faktisko rīcību vai izdotiem administratīvajiem aktiem. Tas tika radīts nolūkā, lai cilvēkam būtu vieglāk apstrīdēt lēmumu. Šajā gadījumā, balstoties uz objektīvās izmeklēšanas principu, tiesai pašai jānoskaidro lietā patiesība. Tā vietā, lai ietu šo ceļu, tiesu attīstība ir gājusi uz to, ka ir nepieciešams algot juristu, advokātu, kas praktizē administratīvajās tiesībās, lai sastādītu pieteikumu administratīvai tiesai, un tikai tad sākas process. Tāpat šeit liela problēma ir administratīvo tiesu pieejamība.
Turklāt vēl ilgstošie izskatīšanas termiņi...
Lai lietu izskatītu visās trijās instancēs, nepieciešami trīs līdz pieci gadi. Tas ir absolūti nepieņemami. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID) konstatē, ka kāda persona nav izdarījusi kaut ko, kā tas ir noteikts likumā, un veic viņam uzrēķinu. Ja persona šim lēmumam nepiekrīt, tad attiecīgi tā vēršas tiesā. Pirmā instance to skatīs, visticamāk, gada laikā. VID šajā laikā mierīgi sāk piedziņas procesu. Saprotiet, lēmums ir apstrīdēts, notiek tiesvedība, bet viņi sāk piedziņas procesu. Ir pat bijuši gadījumi, kad pirmās instances tiesas spriedums ir nelabvēlīgs VID. Bet tas nestājas spēkā, jo tiek pārsūdzēts, paralēli VID tik un tā veic piedziņu. Tas nozīmē, ka cilvēkam vai nu tiek nobloķēti konti, vai tajā laikā, kamēr notiek tiesvedība, viņa īpašumi jau tiek pārdoti, lai nosegtu gan pamatparādu, gan uzrēķinu, gan soda naudas. Gadījumā, ja galējā instancē ir spriedums, kas VID lēmumu atzīst par prettiesisku, kā lai cilvēks atjauno savu sākotnējo tiesisko stāvokli? Administratīvajam procesam būtu jābūt pēc iespējas ātrākam, tomēr realitātē ir citādi.
Pirms kāda laika Diena rakstīja par tiesvedībām, kas gadiem ilgst pat par sīkumiem. Vai tiešām tiesas ir jāapgrūtina ar lietām par buljona kubiciņu zādzībām?
Tā ir zādzība. Iedomāsimies mājsaimniecību laukos, kur ģimenes kopējie ienākumi mēnesī ir 300-400 eiro. Pēkšņi viņiem nozog 50 eiro vai mantu līdzvērtīgā summā. Rīgā pārtikušiem cilvēkiem tas liktos maznozīmīgi, bet šajā gadījumā tā ir būtiska ģimenes budžeta sastāvdaļa. Te jautājums ir jāskatās kopumā. Ir jāefektivizē gan tiesas, gan izmeklēšanas process jau sākotnēji. Otrkārt, mums ir jāņem vērā sociālekonomiskais stāvoklis valstī. Tas nav labvēlīgs. Ja valsts ir daudzmaz sociālekonomiski attīstīta, ja tā ir sociālatbildīga, tad maza mēroga finansiālie noziegumi samazinās. Tad neviens nezog ievārījuma burciņas vai buljona kubiciņus. Šādi noziedzīgie nodarījumi indicē valsts ekonomisko situāciju. Šeit ir jāceļ sociālekonomiskā latiņa, tad mums nevajadzētu runāt par maznozīmīgiem sociāliem nodarījumiem. Tomēr ir jāsaprot, ja notikusi zādzība, tas ir noziedzīgs nodarījums, kas ir jāizmeklē un vainīgais jāsauc pie atbildības.
Ja jānodarbojas ar šiem maznozīmīgajiem noziegumiem, vai tad tas nemazina izmeklētāju kapacitāti?
Izmeklētāju kapacitāte ir zem katras kritikas. Pirmkārt, kur tiek sagatavoti izmeklētāji? Otrkārt, kāda ir motivācija cilvēkiem izvēlēties šo profesiju? Treškārt, kādos darba apstākļos viņi strādā? Nav jau īsti skolas, kur apgūt šo profesiju. Tā ir tik komplicēta, ka to pusgadā nevar izmācīties. Šim cilvēkam ir jābūt gan vadītājam, gan jāpārzina visas kriminālistikas nianses. Patlaban tas ir atstāts uz entuziasma. Turklāt izmeklētāju noslodze ir nesamērīgi liela. Kādā pašvaldībā, kad runājām par šo jautājumu, atklājās, ka uz vienu izmeklētāju ir pāri par 200 lietu. Tas ir necilvēcīgi.