Pašvaldību vēlēšanu sacīkstē jau ir tik tālu aizrunājušies, ka Zaļās partijas mēra kandidāts Guntis Belēvičs salīdzina Nilu Ušakovu ar Alfrēdu Rubiku Rīgas mēra amatā, sakot, ka līdz Rubikam Ušakovam vēl tālu.
Jācer, ka tā nav SC slēptā reklāma, jo parasta vecākās paaudzes rīdzinieka atmiņā Rubiks ir palicis kā labs izpildkomitejas vadītājs. Ja nopietni, ir apbrīnojami, ka visas partijas cita pēc citas, pieredzējušo Vienotību ieskaitot, pieņem Ušakova spēles noteikumus.
Atceros, kad uz Rīgas mēra amatu sevi pieteica Ainārs Šlesers, partijas pareizi pretojās mēru sacīkstes principam. Jo Šleseram kā toreiz neapšaubāmi individuāli stiprākajam mēra kandidātam nebija konkurentu. Un mūsu valsts iekārtā par pašvaldību vadītājiem nekļūst tiešās mēru vēlēšanās. Tāpēc par Rīgas mēru savulaik kļuva Ušakovs, kurš toreiz vēl nevarēja spīdēt ar vadītāja pieredzi, bet SC kā politiska partija saņēma pārliecošu pārsvaru Rīgas pašvaldības vēlēšanās.
Liekas tik, pareizi, ka Vienotība, Nacionālā apvienība, Zaļā partija un visas citas atteiktos mēroties ar Ušakovu rakursā, kurā tās nevar mēroties. Ēlerte neapšaubāmi nevar uzrādīt, cik sniega viņa ir izvedusi, un atšķirībā no Ušakova nav arī televīzijas žurnāliste, kas prot runāt. Par Belēviču vai Broku, salīdzinot ar Ušakovu, maz kas ir dzirdējis vispār.
Konkurēt ar SC var ne jau spēkojoties ar līderi, bet ar diskusiju par rīdziniekam svarīgām lietām. Cilvēks ir paguris no demagoģijas par tēmām, kas nav saistītas ar pašvaldību, un šaubos, vai uzķersies uz vienkāršā argumenta, ka Ušakovs kā krievs pēc definīcijas ir ļauns. Ja tā būtu, ar kampaņu vispār varētu necensties. Tik tiešām ir vajadzīga stipra kārts. Bet tai nav obligāti jābūt Ušakovam nr. 2, kura, protams, nav.