Latvijā 30. gados sākumā tiešām veidojās ekonomiskais nacionālisms ar nodomu samazināt importu un veicināt eksportu. Notika dažādi importa aizstājēju veicināšanas pasākumi, piem., dotācijas graudaugu sējumu paplašināšanai, lai aizstātu graudaugu importu. Tomēr jāņem vērā, ka vienas valsts imports ir citas valsts eksports. Jo mazāk Latvija importēja, jo mazāk arī citas valstis izmantoja Latvijas produkciju. Pasaules tirdzniecības attīstība virzījās par spirāli uz leju un 1932. gadā bija samazinājusies jau uz pusi. Latvija šo aspektu sāka ņemt vērā tikai 1936. gadā, kad devalvēja latu un atzina, ka pašpietiekamība mazām valstīm nav iespējama.
Šodienas apstākļos šāda rīcība vairs nav iespējama. ES dalībvalstīm nav iespējams norobežoties savā ekonomiskajā telpā, ir izveidota kopīga ekonomiskā telpa ar brīvu darbaspēku, kapitālu un preču kustību. Tātad runas par jebkādu «ekonomisko karu» starp ES dalībvalstīm varam uztvert kā politiskā populisma izpausmi.
Par reālu draudu drīzāk varētu uzskatīt to, ka šodienas krīzes sekas varētu apturēt ES paplašināšanas virzību un ES kā bloks mēģinātu norobežoties savā ekonomiskajā telpā no pārējās pasaules. Domāju, ka tieši uz šo aspektu van Rompejs mēģināja vērst uzmanību un brīdināt par šādu ekonomiskā nacionālisma izpausmi.