Ko tas viss nozīmē? Ak, daudz ko. Ielūkojieties paši - tieši Viktorijas laika ziedu vārdnīca bija pirmā lieta, ko izpētīju šai grāmatā. Ja nodoms neapkaltīs jau saknē, iespējams, izveidošu albumu pēc šī parauga!
Dadzis un alpu vijolīte
Ziedu valodas galvenā varone Viktorija pēdējos desmit gados ir apguvusi teju katra auga nozīmi. Viņa prot arī brīnišķīgi apieties ar augiem. Vēl viņa darina brīnumainus ziedu pušķus. Patiešām brīnumainus. Taču ar cilvēkiem Viktorija nesaprotas. Itin nemaz. Viņa ir astoņpadsmitgadīga mizantrope, kas pasaulē skatās caur pieri. Nobrāztu, punainu pieri. Un viņai ir pamats tādai būt - viņa, kā to moderni sacīt, ir sāpināts, nemīlēts bērns, atradene, kas mūžu pavadījusi dažādās audžuģimenēs un iestādēs, bet nu izlikta laukā - dzīvē.
Viktorija ir citāda, jo nezina, ko nozīmē uzticēties, mīlēt un tikt mīlētai. Ziedu valoda ir vienīgā, kurā viņa komunicē ar ārpasauli, - un ārpasaule šim meitēnam ir visi, kas nav viņa pati. Izklausās, ka viņa ir kurlmēma? Nē, nē, fiziski Viktorijai nekaiš itin nekas, viņa ir pat visnotaļ glīta jauna dāma. Taču emocionālais tukšums, kas saēd viņu no iekšpuses, ir atainots tiešām meistarīgi, ne velti pati autore labu laiku pavadījusi audžumātes statusā, ik dienu dzīvojot kopā ar sāpinātiem un negantiem bērniem. Romāna skaudrais patiesums, atainojot Viktorijas ikdienu kā bērnam un vēlāk - kā pieaugušai sievietei, ienes jaunas vēsmas parasti saldeni atainotajā bārenītes tēlā. Viņa nav balta un pūkaina, itin nemaz. Taču cilvēciski ļoti saprotama. Un tas ir kas jauns. Parasti mākslā - literatūrā, kino, dramaturģijā - bez vecākiem augoši bērni tiek idealizēti un visi laimīgie stāsti beidzas ar asarainu: tagad tu būsi mana māmiņa/tētis... un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Šis ir reālistisks darbs, kas stāsta par grūtībām, ar kurām saskaras bērns, kas nekad dzīvē nav juties mīlēts, gaidīts un gribēts. Arī par grūtībām, ar kurām saskaras ģimenes, kas izvēlējušās mīlēt un audzināt šādu bērnu.
Sūnām nav sakņu
Mātes mīlestību ziedu valodā apzīmē sūnas. Sūnām nav sakņu, tas nozīmē: mātes mīlestībai nav vajadzīgs pamatojums. Tā rodas no nekā un dzīvo ilgi, turklāt var iztikt bez laistīšanas un pārtikt no gaisa.
Simboli, kurus apzināti izvēlējusies autore, šo psiholoģiski smalki izstrādāto un būtībā smago romānu padara viegli lasāmu. Ne velti izdevēji, kam darbs tika piedāvāts drukāšanai, sacentās, pārsolot viens otru. Ziedu valoda ir lielisks piemērs, kā vienkārši un saprotami izstāstīt pamestības sāpes un ceļu uz dziedināšanu no tām. Silvijas Brices tulkojums to padara vēl baudāmāku. Atcerējos, ka latviski pasenāk izdots vēl viens darbs, kas par pamestu bērnu dzīvi stāsta reālistiski, - Dženetas Fičas Baltie oleandri (arī filma ar Renē Zelvēgeri neveiksmīgas audžumātes lomā bija lieliska). Taču Ziedu valoda ir daudz dziļāka un izjustāka. Bailes un nedrošība, kas ik uz soļa pavada negribētos bērnus, neļaujot viņiem laist saknes nekur, liekot pašiem apcirst ik uzdīgušu mīlestības asniņu, lai tā būtu pret vīrieti, sievieti vai bērnu, šī mūžīgā «bēgošās līgavas» tēma ir radusi brīnišķīgu atspoguļojumu. Tas, ka beigas ir cerīgas, taču ne saldas, dara godu autorei un gandarī lasītāju. Vismaz mani visas grāmatas garumā mazliet vajāja bažas, ka amerikāņu rakstniece jau nu pamanīsies citādi lielisku romānu sabojāt ar mūžīgo cukuraino happy end. Patīkami vīlos. Savukārt labas beigas gaidošā «mājsaimniece manī» priecājās, jo Viktorijas alpu vijolīte (vāra cerība) izauga par prāvu pušķi, kurā mijās deviņvīru spēks (saņem drosmi), vīķi (cieši turos pie tevis), kreimenes (laimes atgriešanās), kumelīte (enerģija grūtībās), citrons, pelašķis un āmulis. Ar nolūku netulkoju pēdējās minētās puķes, lai nepastāstītu pārlieku daudz. Piebildīšu vien, ka arī ziedu valoda nav viennozīmīga un pušķis katram sanāk citāds, pat ja ziedi tajā ir vieni un tie paši.