Ja runājam par jomu, kurā es darbojos, ceļubūvi, tad aizejošais gads bijis... nekāds. Ir bijis pieejams zināms Eiropas naudas apjoms un līdz ar to bijuši zināmi izaicinājumi ar lielo ceļu būvi, bet tajā pašā laikā ir ļoti daudzi reģionālie, vietējie ceļi, par kuriem neviens neliekas ne zinis.
Kaut tieši tie visbūtiskākie, lai cilvēki dzīvotu arī ārpus lielajiem centriem.
Ceļu infrastruktūra ir kā valsts asinsrites sistēma. Ja nevar laikā aizbraukt uz darbu un laikā tikt mājās, ja nav pārliecības, ka vajadzības gadījumā piekļūs ātrā palīdzība, ja ceļš nav tāds, lai ērti aizbrauktu uz teātri, uz kino, cilvēki tajā vietā pārstāj dzīvot - pārceļas uz pilsētu vai iekāpj lidmašīnā un... Jaunā valdība varētu kā pirmo punktu deklarācijā ierakstīt uzdevumu: apturēt cilvēku aizbraukšanu no valsts. Un konkrēti definēt, kas jādara, lai to panāktu. Tad tā būtu vīzija, mēs zinātu uz ko viņi strādā.
Bet par ilgtermiņa lietām neviens negrib runāt, tostarp par jau pieminētajiem ceļiem. Tikmēr gadā, braucot pa sliktiem ceļiem, zaudējam apmēram 850 miljonu eiro.
Kādā ziņā?
Tērējam papildu laiku, papildu resursus, biežāk remontējot mašīnas, mainot rezerves daļas, kas jāiepērk ārzemēs. Uz sliktiem ceļiem vairāk patērējam degvielu, ko arī importējam. Un kopīgie zaudējumi no tā ir par lielākām summām, nekā mēs katru gadu no valsts budžeta ieguldām izglītībā, vai divtik lieli kā katru gadu atvēlam veselības aprūpei. Vai nav pienācis laiks vienreiz uz šo lietu paskatīties kritiski, novērst zaudējumus, iegūstot resursus citām jomām?
Tagad aktualizēts jautājums par to, ka dažādu neizdarību dēļ kavējas Eiropas naudas izmantošana. Ceļu būvētājus tas neskar?
Protams, ka tas ietekmē arī mūs, domāju, ka to sajutīsim tuvākajā laikā. Mūsu nozare laikam bija vienīgā, kur Kohēzijas fondu izmantošana bija saskaņota jau iepriekš, un mēs vienīgie naudu sākām saņemt avansā, Eiropa tam piekrita. Līdz ar to pirmajos divos finansējuma gados kavēšanos nejutām, bet nākamā gada budžetu esam saņēmuši, un tur ceļiem Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda sadaļā redzama apaļa nulle. Mūs mierina, sakot: nekreņķējieties, drīz būs Ministru kabineta noteikumi, saskaņā ar kuriem jūs varēsiet sākt saņemt - mums tā naudiņa ir atsevišķi kaut kur nolikta... Bet pārliecības, ka tā tiešām būs, nav. Tos Ministru kabineta noteikumus solīja jau šogad septembrī, tagad sola uz martu, aprīli. Bet tikmēr divas būvniecības sezonas no septiņu gadu posma būs pagājušas. Mēs zinām, ka 2018. gadā atbrauks pārbaudītāji. Atšķirībā no tiem, kas bijuši iepriekš, šie jau pateikuši - ja nauda būs neizmantota, to vis nevarēs kā iepriekš pārdalīt kādai citai jomai valstī - būs iespējama arī starpvalstu pārdale - ja jums nevajag, atdosim tiem, kas prot izmantot. Līdz ar to ar Eiropas naudas lēno apgūšanu paši šaujam savā kājā.
Jo vairāk, ja neizdarība ir pašu mājās - valdības gaiteņos.
Saprotams, ka, ja to visu atstāj vien ierēdņu ziņā, tad viņi ir tendēti vairākkārt pārapdrošināties. Ja centralizētajā naudas dalīšanas sistēmā sēž cilvēki, kas vēlas sevi no visām pusēm piesegt ar trīskāršu vairogu, tad viņi nosacījumus būvē tā, ka beigās kļūst par grūtu saskaņot. Valdības spiediena arī nav, satiksmes ministra krēsls brīvs jau kādu mēnesi...
Kā tas ietekmē?
Domāju, ka diezgan spēcīgi. Es zinu, kā ir, kad ministra nav vai kad valdība kritusi, - ierēdniecība pārstāj strādāt, gaida, kas būs, kādi vēji pūtīs, kāds būs jaunais ministrs, ko viņš gribēs. Arī esošajiem ministriem vairs īsti nav laika domāt par valsts lietām - jāveido jaunā koalīcija, jādomā, kas ar pašu notiks nākotnē. Grūti jau tiem ministriem ir, kad pazaudē amatu - ej nu atrodi uzreiz darbu! Savā nozarē atgriezties nevari - tur vairākus gadus skaitās interešu konflikts...
Jāiet uz Latvijas Gāzi pie Kalvīša prasīt darbu.
(Smejas.) Kā jau daži, kā redzam, darījuši. Bet, ja nopietni, valdības maiņa ministriju darbam kaitē. Pat valsts sekretāri, kas ir augstākie ierēdņi, rēķinās, ka var izveidoties cita koalīcija, ministrija var tikt citas partijas pārstāvim, var sākties darbinieku rotācijas.
Jums ir liela pieredze valdības darbā. Kā kopumā vērtējat jauna premjera meklējumus, partiju attiecības?
Man liekas, ka Latvijas Valsts ir nonākusi tādā situācijā, ka vairs nevar atļauties valdību, kura tikai izliekas, ka strādā.
Tad taisnība Āboltiņai, kura jau vasarā teica, ka līdzšinējai premjerei pietrūkst iniciatīvas, aktivitātes?
Manuprāt, ir vairākas tādas jomas, kur jāveic sistēmiskas reformas. Pirmā ir izglītība, otrā - veselības aizsardzība. No vienas puses, saprotu Straujumu, kura negribēja atļaut pieņemt noteikumus par jauno darba samaksu, skaidri saprotot, ka piešķirt papildu naudu nereformētā, nesakārtotā sistēmā ir kā to mest bezdibenī. Tur ir nepieciešamas striktas reformas. Ja kāda skola jāslēdz, tad tā arī jādara. Paprasiet jebkuram skolas direktoram, viņš jums pateiks, ka skola ir efektīva vien tad, ja ir vismaz divas paralēlklases. Tad ir kaut kāds saprātīgs mērogs, kas ļauj piesaistīt labus skolotājus, nodrošināt slodzes, algas utt. Principi ir skaidri definēti, kādam jānāk un tie jāievieš. Kad mums kādi 300-400 tūkstoši no valsts aizbraukuši, kad redzam, kas notiek ar demogrāfiju, mēs nevaram vairs atļauties uzturēt tik lielu skolu skaitu, daļa jāiekonservē līdz labākiem laikiem, pagaidām jāizmanto citiem mērķiem. Diemžēl koalīcijā konceptuālas debates par to, kas valstī būtu sistēmiski darāms, lai veicinātu attīstību, nenotiek.
Kāpēc?
Partiju vājums. Visā pasaulē ir tā, ka vajadzīgas, bet nepopulāras lietas valdības paveic pirmajā gadā pēc vēlēšanām un tad ir laiks pierādīt, ka reformas, ko esi veicis, nes kaut kādus pozitīvus augļus. Bet mēs šo gadu esam pazaudējuši. Lai ko iesāktu nākamgad, ir jābūt diezgan lielam pašnāvniekam, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Plus vēl ir jārēķinās ar to, kas notiek lielajā - pasaules politikā, kur šobrīd ir spēku pārbīdes, jaunas konfigurācijas meklējumi. Tur gan neko nevaram ietekmēt, līdz ar to labākais, ko varam darīt, ir savest kārtībā savu valsti. Nav īstais laiks nogaidošai politikai.
Ja Āboltiņa tiktu premjeres amatā, valdības darbs būtu efektīvāks?
Viņai īsti nav kur atkāpties. Viņai nav ko zaudēt. Vai nu pierāda, ka spēj mobilizēt komandu, visus pozitīvi pārsteidz, vai paceļ rokas.
Vismaz nodokļu celšanā vai jaunieviešanā deputāti un līdzšinējie ministri bijuši visai izlēmīgi.
Un tomēr par kaut kādu nodokļu politiku runāt nevaram - nodokļu politikas Latvijā šobrīd nav. Nodokļi tiek izmantoti kā fiskāls instruments, lai iekasētu nepieciešamo naudas daudzumu. Bijušais finanšu ministrs Vilks Solidaritātes nodokli nosaucis par kara nodokli, un tam var pilnībā piekrist. Vajadzēja naudu - ieviesa nodokli.
Arī mēs kā ceļu būvētāju pārstāvji ar to saskaramies - ar visiem esam izrunājuši un visi atzīst par saprotamu, ka autobraucēju samaksātā naudiņa jāiegulda ceļubūvē un uzturēšanā. Ir normāli, ka mēs paši maksājam par to, ko patērējam. Bet, kad autobraucēji grib redzēt, kur tā naudiņa ir un kāpēc tā uz ceļa neatgriežas... Ja kādreiz bija divi nodokļi - akcīze un autobraucēja maksājums, tad tagad ir septiņi nodokļi ar kuriem kopumā gadā iekasē ap 480 miljoniem. Tajā pašā laikā tikai kādi 149 tiek atvēlēti ceļiem. Un tad brīnāmies par bedrēm...
Prioritāte ir aizsardzība.
Ir taisnība, ka, ja nebaro savu armiju, var nākties barot svešu armiju. Bet likumu par to, ka 2% finansējuma jānovirza aizsardzībai, pieņēma jau mana valdība - tā bija viena no nerakstītām kvalifikācijas normām, lai mūs pieņemtu NATO! Kāpēc visus šos gadus par to bija aizmirsts?! Tagad nu pamodušies, kad sākušās Ukrainas un Sīrijas problēmas, un pasniedz šo tēmu kā jaunumu vai milzu varoņdarbu. Bet tajā pašā laikā nepietiekama uzmanība tiek veltīta citam drošības aspektam - šogad Satiksmes ministrija rosināja atvēlēt naudu pierobežas ceļu sakārtošanai. Repše savulaik, nākot pie varas, skaļi paziņoja, ka tur ir kaut kādas blēdības, un naudu atņēma, kaut visas izmeklēšanas beidzās ar neko. Un kādas ir sekas? Televīzijā Robežsardzes komandieris atzīst, ka mēs jau to robežu redzam, pateicoties sensoriem un kamerām, taču, ja kāds iet pāri, nokļūt līdz tai vietai nevaram. Tad, mīļie cilvēki, ja gribam, lai mūsu robeža ir droša, piešķiram taču tos 16 miljonus un uztaisām vienreiz to ceļu, kas robežsargiem nepieciešams!
Vai, piemēram, Matīss, kad vēl bija ministrs, sagatavoja autoceļu sakārtošanas programmu pieciem gadiem, mēģinot ar to aizvietot Repšes likvidēto autoceļu fondu. Valdība to pieņem vien zināšanai. Bet tad tas nevienam nav saistoši - ne budžetu plānojot, ne nākamajai koalīcijai!
Izskatās, ka valdība dzīvo iekšējā labsajūtā, mēģina reaģēt uz iekšējām diskusijām, kas notiek Eiropas Savienībā, negribīgi un virspusēji pāršļūcot pāri radikālākajām problēmām - it kā ietin tās tādā kā lupatiņā un noliek malā ar domu, ka gan jau kādreiz tiksim arī līdz tām. Tā tās tur stāv nerisinātas.