Labo iespaidu Terensam Gaueram neizdevās sagraut pat vakara lekcijas laikā kim? telpās, kad ar vieglu ironisku frāzi viņš vienā mirklī iznīcināja manas ilgi lolotās ilūzijas par Filipu Džonsonu - mīļais smaidīgais večuks, kas radījis XX gadsimta ievērojamākās celtnes un manās smadzeņu šūnās ierakstījis ideālās nāves scenāriju (kurš arhitekts gan negribētu aiziet viņsaulē 98 gadu vecumā paša projektētās, par ikonu kļuvušās ēkas pagalmā, izdziestot savas otrās pusītes rokās), pēc savas pārliecības bija zvērināts fašisma piekritējs, antisemīts, un viņa otrās pusītes vārds bija Deivids. Lai nu kā ar pēdējo, bet, citējot kādas liriskas filmas varones teikto, «katram stāstam ir divas puses, varbūt izņemot stāstu par nacismu».
Tomēr sakarīgo cilvēku teorija strādā. Lai nu kā ar cilvēcisko pusi, visupirms Džonsons bija arhitekts. Viņš satika Džozefu Hiršhornu. Viena uzskati, otra uzvārds un deguna forma gan nesolīja draudzību minēto kungu starpā, tomēr dzīve prot eleganti izspēlēt ne tādus vien jokus. Hiršhorns, dzimis tepat Jelgavā, sešu gadu vecumā emigrējis uz ASV, 14 gados iekarojis Volstrītu, bet jau 17 gadu vecumā sapelnījis pirmos 168 000 dolāru un ar katru gadu papildinājis savus uzkrājumus ģeometriskā progresijā, nolīga Džonsonu, lai Kanādas nekurienes vidū radītu «pasaulē skaistāko mazo pilsētu». Utopiska kultūras pilsēta, kuras estētika simbolizētu nākamo paaudžu vērtības un vienlaikus būtu mājvieta Hiršhorna urāna raktuvēs gūto miljonu un labas gaumes kombinācijā savāktajiem mākslas darbiem. Poloka, Rodēna, Pikaso, Matisa, Mūra, Rotko darbi padara Hiršhorna kolekciju ja ne par dižāko, tad par vienu no vērienīgākajām modernās mākslas kolekcijām pasaulē. «Ja tev nepieciešams neskaitāmas reizes vērties bildē, lai pieņemtu lēmumu, tad kaut kas nav labi - vai nu ar tevi, vai ar gleznu,» tik smalki par darbu atlases principiem reiz teicis Hiršhorns.
Modernisma citadele uz urāna raktuvju radioaktīvo atkritumu fona tā arī netika realizēta. Par to, vai patiesais iemesls bija politiķu pretestība vai arī pats Hiršhorns zaudēja interesi sēt kultūras sēklu neauglīgā zemē, vēsture klusē. Mākslas darbi aizceļoja uz Vašingtonu (pirmo vēl dzīva cilvēka vārdā nosaukto muzeju), urāna bizness tika pārdots, bet Džonsona urbānisma idejas ilgu laiku dzīvoja tikai arhīvu plauktos. 2008. gadā Hiršhorna muzejā pirmo reizi tika izrādīta Directions - Public Spirit, Terensa Gauera apkopotais materiāls par, iespējams, vissavdabīgāko arhitekta un pasūtītāja tandēmu un viņu radīto utopisko pilsētbūvniecisko vīziju. Teorija darbojas.