Triloģijā kopā saslēgsies trīs režisora un JRT aktieru kopdarbi - Melnais piens, Ziedonis un Visums, kā arī izrāde par kapusvētkiem. Iestudējumi paralēli JRT braucieniem tapuši vairāk nekā sezonu, tādēļ pirmizrāžu grafiks ir saspringts - Melnajam pienam jau nākamnedēļ seko Ziedonis un Visums. Trešā izrāde pirmizrādi piedzīvos maijā ārzemēs, Rīgā tā būs skatāma augustā. Kas izrādes vieno? «Pirmām kārtām manas sajūtas par Latviju tagad. Tā ir diagnoze, kā mums liekas, kas notiek Latvijā. Melnais piens, protams, ir rekviēms. Nekrologs Latvijas laukiem,» saka režisors. «Tā ir mana pārliecība, ka brīdī, kad klasiskais Latvijas lauku dzīvesveids beigsies, latviešiem būs ļoti maz, ar ko atšķirties no citām tautām. Varbūt vēl valoda. Bet šis dzīvesveids ir saistīts ar mājdzīvniekiem, pirmām kārtām govi. Tad, kad tiek vaļā no govs, kļūst par pilsētnieku, kas dzīvo laukos.»
Izrāde tāpēc stāstīs par «individuālajām saimniecībām, kurās govs ir kā ģimenes loceklis», jeb lauku vecmāmiņām, kas joprojām kopj savu brūnaļu vai raibaļu. Par aizejošu laiku. «Es esmu tipisks latvietis, man fiziski vajag dabu. Man ir mežs. Laucinieki bēg, un pilsētnieki uzpērk - tā ir visur. Bet tās jau ir dažādas lietas - laukos pelnīt vai tērēt naudu. Un tā nav tikai Latvijas nelaime. Bet, tiklīdz pārtrūkst sakara ar zemi, tautas identifikācija ir apšaubāma. Mutācija notiks, kaut kā piemērosies, bet tā tiešām būs tikai latviešu mutācija. Latvieši šeit, pēc dažādām versijām, dzīvo divus līdz sešdesmit tūkstošus gadu, un tas, ka tagad desmit divdesmit gadu laikā viss tik vienkārši un ātri izbeidzas, ir iemesls ne tikai izrādi vien taisīt,» uzskata režisors.
Ziedonis un Visums savukārt runās par «latviskāko no latviešiem» Imantu Ziedoni, tiesa, ne kā privātpersonu, bet gan tēlu. «Mēs izrādē neesam gatavi turpināt Ziedoņa kultu, kas bija 70. gados. Bez šaubām, viņu izvēlējāmies kā izcilu, iedvesmojošu personību. Bet mūsu Ziedonis ir poētisks tēls - personificēts latviešu inteliģents, kurš cenšas pasauli novaldīt, saprast. 70. gados īpaši viņš faktiski bija galvenais latvietis, kurš bija savācis visvairāk pierādījumu, kāpēc ir labi būt latvietim,» stāsta A. Hermanis. Vienlaikus viņš piebilst: «Ziedonis un XXI gadsimts - viņi satiekas. Un tas ir dīvaini. Jo ar laika nobīdi ideāli izskatās savādāk. Ziedoņa ideāli šodien daudzos gadījumos izskatās kā pilnīgs naivisms. Un ne vienmēr labā nozīmē. Bet nesarežģītas personības jau var būt tikai operdziedātāji, kas zīmējas pa žurnāliem. Īsti mākslinieki ir pretrunīgi.»#