Saljēri, kā arī Mocarts

Lieliska izrāde, smiekli un asaras. Briesmīga recenzija, citiem iesaku nelasīt.

Varbūt arī kritiķe ir absolūtā viduvējība, kurā mīt skaudība? Bet varbūt, nespējot saskatīt būtiskāko, jāmēģina sagraut priekšstats par šo izrādi? Apbrīnojami, ka vairāk kā 3 stundas varēja skatīties arī tā- redzot (drīzāk- traktējot) tikai negatīvo!

ir grūti, jo, ejot uz izrādi, ieslēdzot kritisko prātu, tu sevi savā ziņā apzodz. Analizējot formu, nejūti visu tam pāri stāvošo. Tas ir kā ar mušas un bites apziņu. Bites redz tikai ziedus, koncentrējas uz tiem, muša - draņķus. Uz ko koncentrējies, atkarīgs no paša. Vai nebūtu labāk visā saskatīt labo? Recenzente, koncentrējoties uz sīko nepilnību aprakstu, pazaudējusi ko ļoti būtisku. Domu, par ko ir izrāde. Kritiķim visā jāsaredz sliktais, taču, cik labi būtu, ja gluži otrādi, izrādē mēģinātu ieraudzīt to labo, nevis slikto. Vai nepamēģināt tā?????????????

nevienā punktā. Varbūt izrāde pārāk skatīta ar prātu, nepieslēdzot izjūtas? Vai jautājums, ka izrādē risināts, nav mūžīgs, pāri laikiem stāvošs? Kā vecs večuks, skaudībā iekonservējies, no sirdsapziņas pārmetumiem sajūk prātā? Skaudība ir viņa pavadone visa mūža garumā, tomēr sirdsapziņai tas ir par daudz. Saruna ar Dievu - izcili, arī šokējošā mūzika liek sajust, ko toreiz nozīmēja Mocarta mūzika. Ļoti savāda recenzija. Varbūt jānoskatās vēlreiz? Varbūt recenzentei bija slikts garastāvoklis, vai arī neinteresē mūžīgie jautājumi? Recenzija ir izrādes iztirzājums par fragmentiem, taču, kā ar kopiespaidu? Emocijām? Kopējo, galveni izjūtu pēc izrādes? Vai tiešām nesajūsmināja Saljērī vecumā izteiktais, kā viņš svētī visas viduvējības? Šis vecais vīriņš, kas tik labi, ka tika rādīts vecs, rādot, kur aizved skaudība. Tā sagrauž no iekšpuses, padarot Tevi par trīcošu vecīti. Skaudība ir sagrauzusi Saljērī. Zane recenzijā runā tikai par formu, nepieskaroties pārlaicīgajai tēmai, ko ar cilvēku nodara skaudība un kur tā viņu aizved. Kādas tad izskatās vecumdienas. Žēl Zanes, ka uz viņu šī izrāde neatstāja nekādu emocionālo iespaidu.

Varbūt cienījamajai kritiķei vajadzētu vēlreiz noskatīties izrādi? Šķiet, ka šoreiz iznākusi paviršība.

šodien 08.01.2012.gada noskatimjāmies izradi,biju kopā ar 20 un 22 gadus veciem mazdeliem,kuriem arī ļoti traucēja,ka neatskan Mocarta mūzika !! A.Skrastiņa Saljēri nevainojams ! Izcili !

Izrāde"Amadejs" ir izcila. Tā liek gan smieties(nesmīdinot), gan raudāt, saviļņo līdz sirds dziļumiem. Man šķiet, šāda izrāde ir iespējama tikai Dailes teātrī. Inscinējuma vēriens, domas lidojums, tēlainība. Ir jau labi tie piezemētie stāstu stāstītāji, bet teātrī ļoti sagaidu kaut ko vairāk par ikdienu un te nu tas ir. PALDIES no sirds DT! Izcils ansambļa darbs. Izrādi skatījos vakar un arī Dīča tēlojums patika, protams, ņemot vērā, ka viņš vēl maz pieredzējis. Bet Skrastiņš ir Aktieru Aktieris, Latvijas lepnums. Būs skumji, ja šo izrādi nenovērtēs arī profesionāļi. Lai gan skatītāji jau par to nobalsojuši, jo lielo DT zāli pavasarī tik pilnu pēdējos gados nav nācies redzēt. Lai izrādei ilgs mūžš un gudrs skatītājs!