Ja pilnībā tiks realizēts Rail Baltic projekts, tad Latvijas iedzīvotāji varēs nedēļas nogalē ar vilcienu doties uz Venēciju. Skan burvīgi. Tik burvīgi, ka liekas neticami. Pašlaik izskatās, ka arī Latvijas Satiksmes ministrijas pārstāvji vēl tā īsti šim sapnim netic. Jo sapņošana ir viena lieta, bet aritmētika - otra lieta. Lai arī mūsu dzelzceļa tīkla iekļaušanai kopējā Eiropas tīklā ir nenoliedzami svarīga politiska un simboliska nozīme, nav īsti skaidrības, uz kādu līdzfinansējumu no Eiropas Savienības mēs īsti varam cerēt. Nauda, kas tiek piedāvāta nākamajā ES finanšu plānošanas posmā līdz 2020. gadam, tiek izņemta no Kohēzijas fonda, kas nav sevišķi iepriecinoši, jo līdz ar to faktiski ar vienu roku tiek dots, ar otru atņemts. Tāpat jāņem vērā, ka tas ir tikai EK piedāvājums līdzfinansēšanai līdz nākamā budžeta perioda beigām - 2020. gadam, kamēr reālā ātrgaitas Rail Baltic būvniecība sāksies tikai pēc 2020. gada. Kādas izmaksas būs tad, jo sadārdzinājums ir vairāk nekā reāls un EK parasti neuzņemas risku par sadārdzinājumu, un kādas būs Eiropas Savienības līdzfinansējuma iespējas pēc 2020. gada? Un cik liela būs Latvijas kapacitāte tad finansēt projekta izbūvi? Un cik rentabls uz to brīdi būs dzelzceļš, un vai neiznāks tā, ka, lai padarītu to rentablu, par vilciena biļeti līdz Venēcijai būs jāmaksā dārgāk nekā par aviobiļeti? Un cik tad pasažieru atļausies sev šo eksotiku?
Šie visi ir tādi jautājumi, kas varbūt arī automātiski nenozīmē, ka Rail Baltic sapnis ir nepiepildāms, tomēr tie būtu nopietni analizējami un atbildami jau tagad. Jo neizskatās labi ar pasaules ekonomisko veselību, un ir skaidrs, ka lieki miljardi vai pat miljoni tuvākajā nākotnē pa zemi nemētāsies.