Sapņu spēks un vājums mūsdienu romantiķu gleznās

Ko ta Ieva Lejasmeijere gribēja ar šito pateikt??? Ne JĀ, ne NĒ, ne BALTS, ne MELNS... Biju, redzēju - un kaut ko gluži citu, ne to, ko I.L.aprasktījusi :) Galdiņu un visu citu "grabažu" (I.L.saka "anturāža"; Die's vien zin', kas tas ir) klātbūtne dod tādu foršu izaicinājumu uztvert gleznas un sakoncentrēties tikai uz tām. Vairāk traucē "Antonijas" darbinieku distancētā attieksme pret apmeklētāju. Varbūt potneciālie pircēji jūtas citādi, bet es iegriežos tikai apskatīt izstādes un īsti gaidīta tur nejūtos :( Patiesībā, lai ieetu "Antonijā", ir jābūt krietni lielai motivācijai. Un K.L.Avotiņas izstāde tāda man ir. Tā meitene rullē (līdz mātei vēl gan jāizrullējas nopietni) ar savu dzīvesprieku! Man šķiet ļoti neveiksmīga (nekorekta?) izvēle vienlaicīgi un vienā vietā izrādīt divu tik ļoti atšķirīgu mākslinieku - vienaudžu personālizstādes. Jo: 1) skatītājs notiekti nav ieguvējs - nekādi divi zaķi ar vienu šāvienu nav nobliezti; 2) abi mākslinieki ir zaudētāji, jo kalpo tik ļoti atšķirīgu baudītāju gaumēm, ka puse aizies spļaudīdamās... Manā gadījumā "lūzeris" ir Jākobsons. Tā bija mana pirmā konfrontācija :) ar šī mākslinieka darbiem, un konkrētās gleznas man nepatika, jo rada spocīgu, nereālu, "mirušu" noskaņu... Un - tas viss vēl neprātīgā kontrastā ar Avotiņas sulīgi krāsainajiem Sapņu Sapņiem!!! Žēl, bet A.J.būs grūti reabilitēties manā apziņā. Un, sasodīts!, antonijieši ar "diviem zāķiem" bišķi sačakarējuši manu eiforisko noskaņu pēc K.L.A.!