Būdams personāžs, kurš 12 mēnešu gadā pārvietojas ar velosipēdu, par notiekošo ar un ap fotoradariem, varētu arī neiekarst (pieļauju, līdzīgi ir ar ļaudīm, kuri pārvietojas ar sabiedrisko transportu). Diemžēl fotoradari nav tikai objekts sakāpinātiem vērtējumiem autobraucēju vidē. Neaizmirsīsim, ka runa ir par vienu no pašlaik retajiem publiskās un privātās partnerības projektiem (PPP) Latvijā, pēc kura publika spriedīs par PPP vispār. Piemēram, ceļu būvē vai tādā specifiskā, bet ne mazāk aktuālā projektā kā jaunu cietumu celtniecība. Ja pieredze ar fotoradariem būs radījusi iespaidu, ka PPP gadījumā «privātais partneris» ir ārkārtīgi grūti ietekmējams, pat ja kaut kas noiet greizi, ja sabiedrība būs pārliecināta, ka valsts (pašvaldība) nemāk formulēt sabiedrības interesēm atbilstošu juridisko ietvaru PPP projektam, ja publikas verdikts būs «tā visa ir naudas kāšana un blēdība», citu PPP projektu plānotāji var mest mieru jau tagad - gan valsts amatpersonas būs iebaidītas, gan sabiedrība skatīsies ar aizdomām.
Nevar apgalvot, ka starptautiskā pieredze ar PPP projektiem būtu viennozīmīgi laba (piemēram, cietumu pārvaldīšana vairākos ASV štatos, daži transporta projekti Lielbritānijā, komunālās saimniecības projekti Dienvidamerikā), un tomēr tā ir atzīta forma lielu projektu īstenošanā. Turklāt pat neveiksmīgajos valsts puse spēj kaut cik savlaicīgi un bez zaudējumiem samezglojumu atšķetināt. Līdz ar to neatkarīgi no tā, kā fotoradaru stāsts beigsies, ir ne tikai jāvelta pūliņi, lai noskaidrotu, kurš konkrētajā projektā ir lielākais maita vai dumiķis, bet PPP nākotnes vārdā mierīgi jāizanalizē kļūdas - juridiskās, atbildības sadalījuma, piemēram, ne tikai valsts, bet arī pašvaldību informēšanas/piesaistes, kuras radaru gadījumā, šķiet, nebija, utt.