M.Segliņš ārkārtas sēdē nepiedalījās, diskusiju par 81.panta atjaunošanu rosināja viņa partijas biedrs ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Valdība uzdeva Tieslietu ministrijai izvērtēt šo priekšlikumu un sniegt atzinumu.
Ārlietu ministrs sēdē norādījis uz nepieciešamību krīzes situācijā valdībā operatīvi reaģēt un strauji pieņemt lēmumus, kas vasarā varētu būt apgrūtinoši, jo Saeimai būs divu mēnešu sesiju starplaiks. Premjera Valda Dombrovska pārstāvētā Jaunā laika ministri tam nav piekrituši, jo atšķirībā no Latvijas brīvvalsts laika, kad pieņemta Satversme un kad politiķi pārvietojās arī zirgu pajūgos, tagad ir iespējams operatīvi sasaukt Saeimas ārkārtas sesijas neatkarīgi no deputātu atrašanās vietas. Intensīva šī panta izmantošana arī bija radījusi šaubas, vai vienmēr tas notiek godprātīgi.
No Satversmes svītrotais 81.pants, kurš vislielāko rezonansi bija izraisījis pēc drošības likumu grozījumu pieņemšanas deputātu brīvdienās, paredzēja, ka Saeimas sesiju starplaikā valdībai ir tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, bet šādi nevarēja grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus; tie nevarēja attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem.
Tieslietu ministra ziņojumā valdībai sacīts: «Politiskas vai ekonomiskas krīzes, sabiedriskie nemieri, piketi vai streiki, kā arī plaša mēroga dabas katastrofas nav iemesli, kas traucētu Saeimai sanākt uz sēdēm un pildīt likumdošanas funkciju. Šāda situācija varētu rasties vienīgi kara gadījumā, ja kara darbība notiktu Latvijas teritorijā.» Tādā situācijā, iespējams, nepieciešamība valdībai uzņemties likumdevēja funkcijas būtu pamatota, bet tad esot jāveic apjomīga jautājuma izpēte, konsultējoties ar konstitucionālo tiesību ekspertiem, bet šobrīd par šāda regulējuma lietderību runāt esot pāragri, teikts atzinumā.
M.Segliņš arī norāda uz riskiem, kas pastāv, atjaunojot 81.pantu. Piemēram, valdība var kļūdīties nepieciešamībā izdot noteikumus, un Saeima var tos vēlāk noraidīt vai arī Satversmes tiesa tos var atcelt. Ja noteikumi zaudē likuma spēku, tiek pārkāpta tiesiskā paļāvība un pastāv risks maksāt zaudējumu atlīdzību aizskartajām personām.