Var tikai apbrīnot, ko publiski mēdz sarunāt pazīstami cilvēki. Investīciju baņķierim Ģirtam Rungainim gadījies izpausties, ka esot tikai viens veids, kā Latvijai izkļūt no ekonomiskās krīzes, un, lai to sasniegtu, vajadzētu pārdoties Krievijai. Nav joku diena 1. aprīlis, tāpēc nav skaidrs, ko domājis runātājs. Būtībā nav arī svarīgi, jo ne jau Rungainis ir pirmais, kas tā izsakās.
Tomēr kritiskajā viedoklī der ieklausīties. Pārāk daudz kritizējamu lietu un iepirkumu arī stratēģiski svarīgajā Latvijas enerģētikas sektorā. To apstiprina atzinumi, kas divdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas liek atzīt, ka tik svarīgā jomā kā energoresursu ražošanas nozare pēc būtības visu laiku ir valdījis haoss. Var jau būt - iebildīs - ne jau pašā ražošanā, bet gan šī procesa atbalstīšanā. Tomēr te pat Latvenergo, šķiet, nevarēs īsti attaisnoties, ja vien neesam aizmirsuši ziemu, kad Latvenergo komanda tikai divu nedēļu laikā atjaunoja elektrības piegādi nepieklājīgi lielam saimniecību skaitam Latvijā. Tam īsta attaisnojuma tā arī nebija.
Ir neērti klausīties enerģētikas speciālistu atzinumos, ka par gāzes tirgus liberalizāciju vadošo partiju pārstāvji pat nerunā. Viņi nespēj sniegt konkrētus plānus arī par sašķidrinātās gāzes termināli, par ko virspusēji it kā runāts gana daudz, un Latvija teju gandrīz vai bijusi gatava iziet cīņā ar Igauniju un Lietuvu iegūt tiesības šāda termināļa celtniecībai. Bizness ir mainīga lieta, tomēr neskaidrība, vai Latvija tomēr piedalīsies Visaginas AES projekta realizācijā, izskatās pēc politiskas neizlēmības.
Derētu paskatīties uz mūsu dienvidu kaimiņiem, kas tomēr virzās uz atomelektrostacijas būvniecību. Jāatzīst, lietuviešiem šobrīd nākas risināt nopietnas gāzes sarunas ar krieviem, par ko nav šaubu, ka to iemesls meklējams Lietuvas Seimā jūnija beigās pieņemtajā likumā par dabasgāzi, kas paredz nošķirt kā atsevišķas darbības jomas dabasgāzes transportu, piegādi un sadali. Mērķis ir skaidrs - izveidot konkurētspējīgu, ekonomiski pamatotu un drošu gāzes tirgu un nodrošināt patērētājiem brīvu dabasgāzes piegādātāja izvēli. Tādā veidā lietuvieši pilda ES enerģētikas ieceri nodrošināt, lai gāzes resursi un cauruļvadi neatrastos vienās rokās, ar ko nav apmierināti Lietuvas kompānijas Lietuvos dujos lielākie akcionāri Gazprom un vācu E.ON Ruhrgas International. Bet Latvija ne par ko nespēj izšķirties, un Raimonds Vējonis, līdzīgi Rungainim, vienīgi bezpalīdzīgi piebilst, ka atbrīvoties no Gazprom tvēriena esot neiespējami. Taču Latvijai ejams tas pats ceļš, un lietuvieši jau ir priekšā.