Un tāds kā uzvaras prieks, ka pazinu noskaņu. Tāpēc, kad bija iespēja sarunai ar autoru, uzreiz jautāju, kāda loma viņa paša dzīvē ir _Sofijas izvēlei._ J. L. Višņevskis līksmi atzina, ka tā esot viena no grāmatām, kas lasīta vairākas reizes, un vienlaikus arī netipiskais gadījums, ka pēc Stairona romāna uzņemtā filma ir spēcīgāka par pašu romānu. Protams, _Bikini_ nav par ebreju baismajām likteņgaitām, tieši otrādi - šis ir romāns par labajiem vāciešiem. Jo arī tādi bija tajos trakajos laikos, kad veselas tautas juka prātā un pakļāvās zvēriskam režīmam.
Tikai divas kļūmes
Lai gan Bikini ir absolūti klasiska lubene ar seksīgiem galvenajiem varoņiem, atklātām mīlas ainām un tamlīdzīgu «pievienoto vērtību», vienlaikus tas ir arī ārkārtīgi rūpīgi vēsturiski atstrādāts darbs: tā kā tēma ir Polijai gana skandaloza - par «labajiem vāciešiem» īpaši nerunā pat tagad, 70 gadu pēc kara, -, poļu izdevēji katru minēto faktu bija lūguši pārbaudīt vēsturniekiem. Pats autors pamatoti lepojas ar to, ka vienīgās kļūmes, ko viņi atrada, bija divas neprecizitātes uzvārdu rakstībā. Turklāt minētie fakti lielākoties nav guvuši plašu popularitāti un atspoguļojumu literatūrā - mani, piemēram, pārsteidza, ka 1945. gadā neliela, teroristiski noskaņota pilota vadīta lidmašīnīte taranēja Empire State Building. Iedomājieties, cik ilgi pirms Dvīņu torņiem! Autors vairāk lepojās ar to, ka bija izpētījis, cik un kādus prezervatīvus lietoja tais laikos un cik bieži caurmērā tika piekopts sekss pirms laulībām. Aizkustinošs vēl joprojām liekas fakts, ka sabombardētajā Drēzdenē, kad apkārt viss bruka un gāzās un drošībā nevarēja justies nekur, Annas baznīcā starp tūkstoš citu ļaužu vairākas dienas mājvietu bija radusi arī jauna meitene, kas notiekošo fotografēja. Neviens nezina, kas ar viņu notika pēc tam, tāpēc šis rakstveida piemineklis, kādu Janušs L. Višņevskis viņai uzcēlis, ir gandrīz vienīgā piemiņa. Un vēl Drēzdenes Annas baznīcas mācītāja atmiņas.
Austrumeiropeiska sāpe
Grāmata sākas ar Drēzdenes bumbošanu - notikumu, kas apcerēts neskaitāmos literāros darbos, arī burvīgi ironiskajā Vonnegūta Lopkautuve Nr. 5 jeb Bērnu krusta karagājiens, kuras galvenais varonis ir amerikāņu zaldāts. Višņevska varone Anna, kura romāna sākumā ir pārbijusies vācu meitene starp drupām, gruvešiem un nāvi (kas tajā dzīves posmā šķiet uzrunājama milzīgā daudzskaitlī), distancējas no notiekošā, uzņemot satriecoši talantīgas fotogrāfijas. Tad, kad Drēzdenē ierodas NY Times fotogrāfs Stenlijs, ir tikai likumsakarīgi, ka skaista meitene ar dubultu dabas dāvanu (kāda ir otrā, gan uzminēsiet vai noskaidrosiet lasot!), ieinteresē viņu pietiekami, lai viņš mēģinātu šo būtni izdabūt laukā no izmisuma bedres dibena, no pilsētas un valsts drupām un piedāvātu viņai pasauli. To pārējo. Anna, kura visu kara laiku ir mocījusies ar vainas apziņu par vāciešu nodarījumiem, nonāk Ņujorkā, milzu metropolē, kurā patvērumu raduši arī neskaitāmi ebreji. Valstī, kuras lidmašīnas tikko ir sagrāvušas Annas dzimto pilsētu. It kā pelnīti. Dzīve ieiet jaunās sliedēs, Annai ir darbs The New York Times redakcijā, viņas fotogrāfijas gūst ievērību, karš beidzas, un dzīvei būtu jāsākas no jauna. Mīlestība sniedz vēl vairāk dzīves spara, bet tad laikraksta redaktors nosūta viņu uz burvīgu paradīzes pludmali - Bikini atolu, kurā ASV valdība gatavo kaut kādu slepenu eksperimentu. Noslēgums, kad meitene, kura visu apzinīgo mūžu ir mocījusies ar savu «vācisko vainas apziņu», ierauga citas lielvalsts varas mehānismu visā tā nepievilcīgajā varenumā, ir skumjš. Nav ideālās valsts, un nav ideālo cilvēku. Tāda austrumeiropeiska sāpe šai fakta konstatējumā. Amerikānis nespētu uzrakstīt šādu romānu. Bet latvietim tas ir saprotams un apmierina abas galvenās vēlmes - drusku aizmirsties skaistā mīlas stāstā un drusku uzzināt kādu jaunu vēsturisku detaļu.