Mārtiņš Rēķis ir viens no Nakts sēņošanas čempionāta idejas autoriem, un šis čempionāts notiek sadarbībā ar Pasaules Dabas fondu. Lai arī pats vairs aktīvi fondā nedarbojas, čempionātos turpina piedalīties. Ideja ir vairāk aicināt cilvēkus apzināties meža burvību, citādām acīm paskatīties uz mežu un sēņošanas procesu, lai būtu interesanti un jautri, iesaistot arī spēles elementus.
Spēle un sacensība
Interesi doties mežā un sēņot Mārtiņam jau bērnībā izraisījis tēvs. Viņi bijuši četri brāļi un māsa, kuriem sēņošanas prieks jau esot asinīs. Dzīvojuši Rīgā, bet labas sēņu vietas zinājuši Talsu un Sabiles pusē, kad vasaras pavadītas pie vecvecākiem. Mārtiņš stāsta, ka tēvs saviem bērniem gudrojis dažādas sacensības, kurš ātrāk un kādas sēnes atradīs, tādēļ sēņot devies ar lielu prieku.
«Esmu no tiem, kuri droši pazīst apmēram 10 sēņu veidu, un tās arī lasu - gailenes, bērzlapes, baravikas, rudmieses un citas. Šogad pirmo reizi sēņot devās arī mana piecgadīgā meitiņa un tagad zina, kādas izskatās gailenes, bērzlapes un bekas,» stāsta Mārtiņš. Gailenes visvairāk visiem garšojot, bet ziemai pa druskai arī iemarinējot un iesālot.
Jautāts, vai ir azarts salasīt pēc iespējas vairāk sēņu, sēņotājs ar pieredzi smaidot atbild, ka visam jānotiek līdzsvarā, nevar lasīt spaiņiem, jo sēnes pēc tam jātīra, un tas vairs nav tik forši. Gadu gaitā apgūts, ievērots, kur sēnes varētu būt, atceras arī tēva teikto, kur un pie kāda koka kādas sēnes aug. «Tomēr vairāk tas ir sajūtu līmenī, tādēļ uzrakstīt instrukciju, kur ko meklēt, nevarētu,» atzīst Mārtiņš.
Tagad Mārtiņš Rēķis ar ģimeni dzīvo Siguldā, un mežs ir turpat tuvumā, tas vilinot gan vasarā, gan ziemā, bet papildu stimuls uz mežu doties biežāk, protams, esot kāre pasēņot.
Atrod jaunas sugas
Latvijas Mikologu biedrībā apvienojušies gan profesionāli sēņu pētnieki, gan amatieri un vienkārši interesenti. Biedrības vadītāja Diāna Meiere stāsta, ka pie mums ir interesenti, kas biežāk atrodas mežā nekā paši profesionāļi. Amatieriem izdodas uziet pat vairākas sēņu sugas, kādas Latvijā iepriekš vispār nebija atrastas vai atrastas tikai vienu reizi visai tālā pagātnē. Viens no tādiem entuziastiem ir Edgars Mūkins. Viņš dalās savos atradumos ar profesionāliem mikologiem, izveidojis interneta portālu.
«Vietne fungi.lv tika izveidota ap 2000. gadu pēc manas meitas iniciatīvas un lielākoties ar viņas pūlēm, es uzņēmos fotogrāfa un sponsora lomu. Sākotnējā iecere bija parādīt Latvijas sēņu valstību ārzemniekiem, tāpēc vietne tika veidota vairāk angliska nekā latviska. Taču vēlāk izrādījās, ka daudz biežāk nekā ārzemnieki to apmeklē vietējie, tāpēc fungi.lv latviskojusies,» stāsta Edgars Mūkins. Vietnē ir apraksti un fotogrāfijas par 179 Latvijā augošām sēņu sugām. Attēli ir vairāki, lai parādītu sēnes dažādos rakursos, augšanas stadijās, vidēs un, kā ievadā raksta autori, lai parādītu, cik atšķirīgi var būt vienas un tās pašas sugas eksemplāri.
Laika gaitā portāls papildināts gan ar folkloru par sēnēm, gan humoru, gan īpašām sēņu lietām.
Kā atzīst Edgars Mūkins, bieži klīstot pa mežiem (un ne tikai) ļoti retu, tikai retu vai vienkārši fotogēnisku sēņu meklējumos, viņš mēdz būt puslīdz lietas kursā par Latvijas sēņu valstībā notiekošo, bet fotografēt izvēlas sugas, kuras ir pietiekami droši noteiktas.
Viņš ir gatavs runāt par sēnēm daudz un interesanti, bet nevēlas runāt par sevi. Taču viņa aizrautību ar tām atklāj gan ar meitu Zandu kopīgi izveidotais sēņu portāls, gan nezūdošā vēlme tās meklēt, atrast un fotografēt katru sēņošanas sezonu atkal un atkal.
Aicina uz lekcijām
«Sēņošana mežā ir patīkama nodarbe, kuras rezultāts nereti ir īpaši baudāms - garda sēņu maltīte. Taču, lai pēc sēņu maltītes nebūtu nepatīkamu seku, ir jāievēro daži vienkārši sēņošanas likumi,» stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere. «Lasiet tikai labi pazīstamas sēnes un nezināmās atstājiet mežā! Piebildīšu, ka nav nevienas universālas pazīmes, kas ļautu atšķirt ēdamu sēni no indīgas (tādas kā, piemēram, sudraba karotes krāsas maiņa, sēnes smarža, forma, gredzens). Visas no šādos ticējumos minētajām pazīmēm var piemist gan ēdamajām, gan indīgajām sēnēm,» norāda speciāliste.
Ja gribat savam sēņošanas «repertuāram» pievienot kādu jaunu sugu, neaprobežojieties tikai ar sēnes salīdzināšanu ar grāmatu attēliem. Tie dažkārt var maldināt. Vienīgais drošais veids ir parādīt sēni labam sēņu speciālistam, turklāt vēlams to darīt pāris reižu, lai būtu pilnīgi drošs, ka sēni pazīstat. To var izdarīt Latvijas Dabas muzejā. Sēņu laikā var saņemt konsultācijas faktiski katru dienu (arī tad, kad muzejs slēgts). Ja speciālists nav uz vietas, sēni ar atradēja vārdu var atstāt muzeja pirmajā stāvā pie administratora.
Uzzināt daudz noderīga un papildināt savas zināšanas par sēnēm un sēņošanu iespējams sēņu izstādēs. Šogad Dabas muzejā tāda būs no 14. līdz 18. septembrim. Vēl nebijis piedāvājums ir apmeklēt Dabas muzeja lekciju ciklu par sēnēm četru dienu garumā no 1. līdz 4. septembrim, tajā varēs gan klausīties un skatīties, gan doties ar muzeja mikoloģēm mežā, gan pēc tam mācīties sēnes pazīt pēc grāmatām un pat iemēģināt roku mikroskopa izmantošanā.