Piedošana ir būtiska harmonisku attiecību veidošanā ar kolēģiem, tuviniekiem un laulāto. Tāpat pētījumi liecina, ka cilvēki, kas piedod un netur rūgtumu, ir laimīgāki un mazāk slimo. Piedošana nozīmē, ka mēs beidzam tiesāt to, kurš nodarījis mums pāri. Atriebības, aizvainojuma vietā parādās līdzjūtība, laipnība. Savas negatīvās domas aizstājam ar pozitīvām.
Sāp sirds
Kas mūsu dvēselei visvairāk sāp? Ģimenes psihoterapeite Aina Poiša atzīst, ka pasaulē kopš tās pirmsākumiem šajos jautājumos būtiski nekas nav mainījies.
Visbiežāk cilvēka emocijas un dvēseli ievaino nodevība, atstumšana, atraidījums, pazemojums. «Kad esi kādu cilvēku pieņēmis - vai nu tā ir draudzība, vai mīlestība. Tomēr abos variantos attiecības idealizējam, jo mums ir daudz cerību attiecībā uz šo cilvēku, un, protams, agri vai vēlu nākas vilties. Vilšanās ir bieža parādība, ja ieraugām, ka cilvēkam ir īpašības, kas neatbilda mūsu priekšstatam par viņu. Vilšanās tiek piedzīvota arī tad, ja pēkšņi tiek atskārsts, ka abi neskatās vienā virzienā,» viņa stāsta.
Lielu pārdzīvojumu rezultātā cilvēkam sirdī ir ne tikai rūgtums, bet iespējams sajust arī fiziskas sāpes sirds rajonā - ir sajūta, ka patiesi sāp sirds. «Zinātne saka, ka tā ir psihosomatika - neizstrādātas jūtas sāk bojāt veselību, jo mēs esam vienoti bioloģiski un psihoemocionāli,» stāsta psihoterapeite. «Ķermenis ir saistīts ar emocijām. Ja ilgi netiekam pāri pāridarījumiem, kultivējam sevī negatīvas jūtas, tad ķermenis sāk parādīt, ka «viņam traucē šīs apslāpētās emocijas», un viņš sāk signalizēt caur ķermeni.»
A. Poiša stāsta, ka cilvēks, sajutis fiziskas sāpes, dodas pie ārsta, bet, ja tās nepāriet, tad dakteris prasa - vai nav ieperinājušās kādas neatstrādātas emocijas? Jo slima ir dvēsele, nevis miesa. «Ir jāpieņem, ka garīgā veselība iet roku rokā ar fizisko,» viņa atgādina. «Cilvēkam beidzot ir jāuzdod būtiski jautājumi sev: kur ir sāpju cēlonis, emociju sastrēgums? Cik liels stāžs ir apslāpētām emocijām - pieci, 15, 20 gadi? Ir jāpieņem lēmums sākt šķetināt lietas arī no senas pagātnes,» saka psihoterapeite.
Naids un nepiedošana gan garīgajā, gan psiholoģiskajā sfērā atstāj sekas cilvēka dzīvē, uzsver arī priesteris Ilmārs Tolstovs. Viņš stāsta, ka cilvēks, kas nepiedod, bloķē Dieva svētības sev.
«Ir daudz Bībeles rakstu vietu, kas runā par to, ka, pirms nāk pie Dieva un sāk sarunu ar viņu, ir nepieciešama dziļa, sirsnīga izlīgšana ar savu tuvāko. Es nevaru mīlēt Dievu, kuru neredzu, ja nemīlu savu brāli un māsu, kuru redzu. Psiholoģiskajā sfērā ir liecības par to, ka naids un nepiedošana iedragā gan cilvēka fizisko, gan emocionālo veselību. Tādēļ - lai saule nenoriet, jums dusmojoties,» viņš citē Bībeli.
Ilgāka dzīve
Ir cilvēki, kuriem piedot vieglāk nekā citiem, un ir cilvēki, kuri pāridarījumus atceras ilgi.
Tie, kuri spēj piedod, dzīvo ilgāk - tādi ir pētījuma autores, amerikāņu psiholoģes Lorēnas Tousaintas secinājumi. Viņa veica pētījumu vairāku gadu garumā, analizējot 1500 seniorus vecumā no 66 gadiem, skatot sakarības starp piedošanu, veselību un ilgi dzīvi, raksta psyhologytoday.com.
Savukārt citi agrākie pētījumi rāda, ka piedošana vispār ir pozitīvi saistīta ar labāku sirds veselību un imūnsistēmu. Piedošanai ir arī psiholoģiskās priekšrocības - cilvēki, kuri piedod, ir mierīgāki, harmoniskāki un līdz ar to laimīgāki.
Kāpēc piedošana ir tik svarīga? Cilvēki, kuri nevēlas piedod, kultivē sevī negatīvas emocijas, savukārt tās saistītas ar stresu, kurš kaitē veselībai.
A. Poiša teic, ka ir muļķīgi iedomāties, ka kampaņveidīga piedošana, piemēram, apņemšanās piedot īsi pirms Ziemassvētkiem, sakārtos mūsu sirdi un domas, uz ātru roku atrisinās senus aizvainojumus. Viņa aicina ar aizvainojuma jūtām un sāpēm strādāt visu gadu. «Būtu labi, ja cilvēki apņemtos, ka piedos ik dienas. Kampaņveidīga piedošana - uz sitienu nospiedīsim pogu un aizmirsīsim - būs prāta pieņemts lēmums. Bet, ja aizvainojumi ir pielipuši, rūgtumu un sāpes pārvarēt nebūs tik viegli. Visdrīzāk ar vienu piedošanas aktu tas neizdosies. Būs jāpiedod vēl un vēl. Piedošanas procesam jābūt labās gribas aktam,» viņa stāsta.
Piedošanas laiks nav tikai Kristus dzimšanas svētku laiks, uzsver arī I.,Tolstovs. Viņš atgādina Bībeles mācību, kura vēsta, ka jāpiedod septiņdesmit reiz septiņas reizes. Bībeles valodā tas nozīmē, ka jāpiedod ir nemitīgi, visu laiku.
Teoloģiski piedošana saistīta ar Dieva taisnīgumu, skaidro priesteris. «Dievs ir absolūti taisnīgs, viņš par labiem darbiem atalgo, bet par ļaunajiem - soda. Tā kā mēs esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības, arī mūsos ir šī taisnīguma izjūta. Mēs vēlamies, lai tiktu ievērots taisnīgums. Bet saistībā ar to, ka pasaulē ir ienācis ļaunums un grēks, absolūts taisnīgums šajā pasaulē nav iespējams. Protams, mēs cenšamies pēc tā, bet absolūtā, galīgā veidā tas nav iespējams. Tādēļ piedošana ir salīdzināšanās jeb izlīgšana gadījumos, kad apzināmies, ka vai nu vainīgais nožēlo un vēlas laboties, vai arī tad, ja netaisnību nav iespējams izlabot, bet ar naidu un rūgtumu sirdī tālāk nevaram dzīvot,» viņš skaidro.
Kā piedot?
Protams, piedošana nenozīmē, ka mēs nevaram prasīt atbildību no pāridarītāja un pieprasīt, lai taisnība tiktu ievērota. Pagriezt otru vaigu nozīmē darīt visu, lai ļaundaris atgrieztos no sava ļaunā ceļa, mainītos, ietu uz pareizo pusi, stāsta priesteris.
Tāpat I. Tolstovs atgādina, ka jāatšķir cilvēka garīgā un psiholoģiskā sfēra. «Piedošana var būt saistīta ar emocijām, un ir brīži, kad mēs ar prātu un gribu piedodam, bet mūsu sirdī paliek rūgtuma un naida emocijas. Bet ar laiku šīs emocijas norimst,» viņš saka. «Ir arī otrādi - mēs bieži vien, izdarot kādu ļaunu pārkāpumu, nejūtam, ka esam ko sliktu izdarījuši. Emocijas ne vienmēr precīzi un objektīvi liecina par mūsu pašu īsto un patieso morāles stāvokli.»
Savukārt A. Poiša atgādina, ka dzīvē ir lietas, kuras nav līdz galam izdzēšamas, bet mazināt to sāpīgumu gan var. «Emocijas ir jāpalaiž no sevis prom. Varam uzrakstīt vēstuli - pateikt «paldies» par visu jauko, skaidri norādot, ka šis konflikts abus šķir, un varam censties izvairīties no konkrētā cilvēka, lai nesajustu tik tuvu.»