Vecvecāki saviem mazbērniem var palīdzēt veidoties kā personībām - pieņemt pareizākus lēmumus, izvirzīt dzīvē mērķus, socializēties - lai būtu draugi un bērns redzētu pasauli. Tā mūsdienās ir vērtība.
Pirmais likums: bērnam jāizskaidro notiekošais - kāpēc vecākiem jāaizbrauc. Svarīgi runāt, lai bērns izprastu situāciju un tajā nevainotu sevi.
Otrs, ko var darīt vecvecāki: sniegt mīlestību, rūpes un uzmanību. Ar šo sajūtu ikdienā uz dažādām dzīves situācijām bērns reaģēs adekvātāk. Sirdī un ķermeniski jutīsies droši un stabili. Ir svarīgi būt līdzās bērnam pārdzīvojumos - kad ir skumji, kad dusmas vai piezogas pamestības sajūta. Labi, ja par šīm izjūtām ar bērnu var runāt, bet dažkārt pietiek, ja garu mūžu nodzīvojušais tuvinieks ir blakus ar savu klātbūtni. Pasēž, uzliek roku uz plecu vai paglauda galvu. Tas dod spēku.
Trešais jutīgais punkts: audzināšana. Ar mazbērna vecākiem jāsaskaņo vadlīnijas, lai bērnu turpinātu audzināt pēc viņam pazīstamiem principiem. Lai bērnam ir pienākumi un atbildība. Pēc izrunāšanās un mīlestības šī ir tā lieta, kas divu paaudžu pārstāvjiem savā starpā ir jāizrunā. Citādi, atrodoties starp vienu fronti un otru, bērnam radīsies iekšējais konflikts un apjukums.
Ceturtais: vērtību sistēmas. Ir jāpalīdz tās uzturēt. Lai ir cieņa, mīlestība, lai ir savstarpēja uzticēšanās. Lai attiecībās ir dialogs un konfliktu risināšana. Lai viens otru ne tikai ciena, bet arī pieņem, ka katrs ir individualitāte, tomēr kopā - ģimene, kurā justies stipram. Vecvecāki to var paveikt ar savu piemēru.
Piektais, nebūt ne mazsvarīgais: pašpietiekamība. Nedrīkst aizmirst, ka arī paši vecvecāki ir dzīvi cilvēki ar saviem draugiem un vajadzībām, ar savu garīgo un fizisko pasauli, par kuru jārūpējas. Vecmāmiņas, vectētiņa personībai ir ļoti liela nozīme. Labi ir tādi vecvecāki, kuri ir sociāli aktīvi, par sevi rūpējas, sevi mīl un kuriem patiešām interesē mazbērni. Tas dod vairāk spēka un enerģijas rūpēties par bērnubērniem. Mazbērni savukārt jūt: patīkamāk ir komunicēt ar pozitīvu vecmāmiņu. Protams, dzīvē var klāties grūti, bet visu var izdzīvot.
Un sestais: motivēt mazbērnus mācīties, attīstīties, iet uz pulciņiem, draudzēties. Lai bērns ir bagātāks pozitīviem iespaidiem. Emocionāli bagāti bērni ir laimīgāki un priecīgāki. Taču nevajag krist arī otrā galējībā, vedot uz visiem pulciņiem pēc kārtas. Tam visam jābūt saskaņā ar bērna spējām, talantiem, vecumu un viņa veselības stāvokli. Un vecvecāki to visu var izdarīt. Ar pamatattieksmi: «Tu esi mans mīļais mazbērns, kuram došu to, ko no sevis varu iedot.»