«Toreiz jau viņš vēl bija ļoti jauns, bet manām komandām bija visaugstākie uzdevumi,» par šodien nesaprotamiem lēmumiem taisnojas Ņesterenko. «1992. gada sezonā manis vadītais Jelgavas RAF pretendēja uz Latvijas virslīgas zeltu. Kluba administrators Nikolajs Poļiščuks, ukrainis, personīgi pazina Ševčenko vecākus. Viņš man teica, ka ir tāds ļoti perspektīvs un jauns futbolists, kurš jau 15 gadu vecumā bija Ukrainas U-17 izlases līderis. Taču pamatsastāvā 15 gadu vecu uzbrucēju, lai cik talantīgs viņš būtu, nevar turēt komanda, kas pretendē uz zeltu, tāpēc atteicos no iespējas viņu izīrēt.»
Nākamajā sezonā Ņesterenko tika uzaicināts strādāt uz savu dzimteni. Ivanofrankivskas Prykarpattya izkrita no Ukrainas augstākās līgas, un Ņesterenko tika dots uzdevums ievest komandu atpakaļ premjerlīgā. «Aizbraucot uz Ukrainu, paziņas man piedāvāja izīrēt divus talantīgus Kijevas Dinamo jauniešus, tostarp Andriju Ševčenko. Arī šoreiz atteicos tieši to pašu iemeslu dēļ - uzvarai čempionātā nepieciešami pieredzējuši futbolisti, bet jaunietim ir jāspēlē, nevis jāsēž uz soliņa. Man toreiz bija vairāki labi uzbrucēji komandā. Starp citu, viens no viņiem Latvijā labi zināmais Romāns Grigorčuks.» Smejoties jautāju, vai Ševčenko savulaik nav izturējis Grigorčuka konkurenci? Ņesterenko labo: «Ne gluži neizturēja konkurenci, vienkārši devu priekšroku Grigorčuka pieredzei.»
Kas to lai zina, kā būtu izvērtusies Ševčenko karjera, ja 1992. gadā viņš vēl pavisam zaļš spēlētu Latvijas virslīgā. Varbūt 2004. gada pasaules labākā futbolista gods tiktu citam, bet varbūt tas tiktu viņam vēl ātrāk.