«Tik un tā papēži par augstu!»
«Lai cik augsti papēži, karaliene tikai uz viņas kurpēm skatījās, nevis uz prezidenta sievu... Vai tā paredz protokols?»
Sanākušās nopūšas, pieminot pagājušās nedēļas lielo notikumu, kad Turcijas prezidenta kundze, kopā ar vīru apmeklējot Anglijas karalieni, bija uzvilkusi apavus, kas nepārprotami pārsteidza daudz pieredzējušo karalieni Elizabeti. Sanākušās attopas, ka ir taču svarīgākas lietas, par ko runāt. Par rokdarbiem! Sāk cilāt līdzi atnestās somas, rāda viena otrai iesāktos adīkļus, tamborējumus un ar adatiņu izšūtās mežģīnītes.
Sievietēm ir omulīgi, runājas, kas noticis mēneša laikā kopš pēdējās tikšanās. Interesējas, kurai mātei izdodama laba meita vai aprunājas par labākajām partijām dēlam. Bieži tās ir kaimiņienes, kuras dzīvo vienā ielā, mājā, ciematā. Katrai sava dzīve, darbi, lielāko tiesu viņas strādā mājās, ir mājsaimnieces: tīra, mazgā, gatavo ēdienu, rūpējas par bērniem un, ja godīgi, tad vakarā ir tikpat nogurušas kā ikviena sieviete, kura pārnāk mājās nostrādājusies darbā.
Māja ir sievietes cietoksnis, bet, ja sievietei jādzīvo tikai mājās, bieži sāk šķist, ka māja kļūst par cietumu. Sieviete sajūtas, ka, dzīvojot tikai četrās sienās, viņa nezin kāpēc nevis atpūšas, bagātinās, nevis staro, ka bērni viņai sniedz vienvienīgu prieku un gandarījumu, bet darbu rutīnā aptrulst, ņemoties pa māju ar bērniem, kuri prasa tik daudz spēka un enerģijas, lai dies' apgrābstās. Taču, ja viņai ir iespēja iziet cilvēkos vienkārši parunāties ar līdzīgām, tad paliek viegli, un sieviete sarunās atskārš, cik viņai patiesībā ir daudz dots - māja, bērni un labs vīrs, kurš rūpējas, lai sieviete justos labi savā mājā ar bērniem un lai viņa būtu laimīga un apmierināta ar savu dzīvi. Protams, daudzas vēlāk nožēlo, ka dzīvi veltījušas tikai mājai un bērnam un nav turpinājušas skoloties, bet sūdzēties nav pieņemts.
Sieviešu dienu reizi mēnesī gaida vai katra turku sieviete, kurai ir laiks un vēlēšanās just sevi kā iederīgu daļu no sabiedrības. Satikšanās vienlaikus ir morālas rūpes par savu radinieci, par savu kaimiņieni. Sievietes sapucējas, mājasmāte uzpoš mājokli, un svētki var notikt.
Turcijā tradīcija sanākt uz pabūšanu kopā tikai sievietēm reizi mēnesī pastāv vēl no otomaņu laikiem. Sievietes nebija mājās ieslodzītās vīra iegribu izpildītājas viena iemesla dēļ. Vismaz agrāk, pirms pāris gadu desmitiem, turcietes, sanākot kopā, viena otrai šajās tikšanās dāvāja zelta monētu, kuru varēja lietot arī kā rotaslietu. Ciemojoties dzīves laikā sanāk neslikta nauda: ja sanāca kopā vismaz divpadsmit kaimiņieņu un katra atnesa saimniecei tikai vienu zelta monētu, jau salasījās prāva čupiņa. Par vienu zelta naudiņu viņas varēja iegādāties savām viešņām mielastam gardumus, bet pārējos noglabāja zeķē. Nākamajā mēnesī sieviešu dienu rīkoja pie citas, aiznesot zelta monētu, tā veidojot gluži vai ātrā kredīta pašpalīdzības bezprocenta kasi. Vīri šo naudu sievietēm nedrīkstēja atņemt. Ja vīrs mira vai notika nelaime, sieviete ar bērniem kādu laiku varēja justies materiāli aizsargāta. Tagad zelta monētas viena otrai vairs nenes, bet nāk ar «groziņiem».
Gan jau ir arī klačošanās un, tā kā uzradās arī mūzika, manā sieviešdienā sievietes atlaida grožus un uzdejoja vēderdejas. Pēkšņi sievietes sāka smieties un dejoja pavisam vaļīgi, trīcinot gurnus un krūtis pārī ar mazu vīreli. Kā tas iespējams, ka vīrietis harēmā? Pirmajā mirklī es biju pārsteigta, ka mazs kā lepns gailēns dejojošo sieviešu vidū kājas piecirta cepurots dēlietis. Visas dejojošās smējās, dzina amizieri ar augumā mazo, bet tik aktīvo, tik spraunīgo čali, un tikai tad attapos, ka tā taču bija pārģērbusies kaimiņiene. Dejojošo sievieti, kura ir tik drosmīga, ka var kaut vai uz vienu deju pārģērbties par vīrieti, turki sauc par kőￃﾧek, bet, ja dejā sievieti attēlo vīrietis, viņu sauc zenne. Zelta aprocēm iedžinkstoties, sievietes dejo, lakati galvā apsieti, garie brunči plīvo vien.