Tagad Šēderes ciemats ir viens no pirmajiem Latvijā, kuru apkurina Somijā ražota automātiskā konteinertipa katlumāja, kas ļāvusi ne tikai ietaupīt kurināmo, bet arī divreiz samazināt iedzīvotāju rēķinus par apkuri.
Ekonomiski un lēti
Kā stāsta Ilūkstes novada domes galvenais enerģētiķis Aldis Čamanis: agrāk katlumājā strādājuši pieci kurinātāji, bet tagad konteinertipa katlu māju apkalpo tikai viens darbinieks. Ervīns Nikolajevs dzīvo tepat blakus vienā no piecām ciemata daudzstāvu mājām. Ja katlumājā notiek kāda novirze, par to uzreiz pienāk ziņojums mobilajā tālrunī. Ervīns atzīst, ka katlu apkalpošana neesot nekas sarežģīts.
«Galvenais, ka dzīvokļi mums tagad ir ļoti silti, vienā krekliņā var staigāt. Un rēķins ir mazāks uz pusi, vidēji 65 santīmi par kvadrātmetru, nu, janvārī bija 80 santīmu, bet agrāk visu laiku bija pāri latam.» Salīdzinājumam - Rēzeknē, kur kurina ar gāzi, par kvadrātmetru jāmaksā Ls 1,39.
Aldis stāsta, ka pašā sākumā tik gludi negājis, jo šāda katlumāja arī pašā Somijā esot viena no modernākajām, vairākas reizes nācies sazināties ar somu speciālistiem, kas palīdzējuši katlus uzstādīt un noregulēt. Tagad sistēma darbojas perfekti, noteiktā laikā automātiski tiek padots kurināmais, arī režīmi, kurināmā daudzums un katla jauda tiek regulēta automātiski. Kā uzsver Aldis, iepriekšējā tehnoloģijā vienas megavatstundas siltuma saražošanai vajadzēja vairāk nekā divus kubikmetrus kurināmā, bet tagad tāda paša siltuma daudzuma saražošanai pietiek ar 1,3 kubikmetriem šķeldas, agrāk viena megavatstunda siltuma maksājusi 44 latus, tagad tās pašizmaksa ir 25 lati.
Eksperimentē ar auzām
Katlumājas apkurē izmanto vietējo šķeldu, bet tiek izmēģināti arī citi kurināmā veidi, tajā skaitā auzas, kas esot lēts un izdevīgs kurināmais, no vienas tonnas auzu var saražot 5 MW/h augstvērtīga siltuma. «Mūsu zemniekiem tā varētu būt laba iespēja, jo auzām šobrīd tirgū nav noieta, bet tās ir lētas, mazprasīgas, vieglāk izaudzējamas nekā meži, tas ir atjaunojamais resurss. Automātiskās sistēmās tās ir ļoti ērtas, labi birstošas, nekas neaizķeras, tikpat kā šķidrā degviela,» saka S.Rāzna. Otrs eksperiments, kuru ieviesuši ilūkstieši, - kurināmā piegādātājiem maksā nevis par tonnām, bet par saražoto siltumu, līdz ar to viņi ir ieinteresēti piegādāt pēc iespējas kvalitatīvāku kurināmo.
Kaut arī Šēderes katlumājas iegāde izmaksājusi vairāk nekā 100 000 latu, S.Rāzna uzskata, ka šī summa novada budžetā drīz vien atmaksāsies. Vēl jo vairāk - ir nolemts gatavot līdzīgas sistēmas uzstādīšanu arī Ilūkstē, Pašulienē un Bebrenē, kā arī siltināt dzīvojamās mājas. «Diemžēl šādos pašvaldību projektos nevar dabūt valsts vai Eiropas Savienības finansējumu, kaut gan ekonomiskai un videi draudzīgai siltuma ražošanai vajadzētu būt valsts prioritātei, tāpat kā tas ir Somijā, lai visi iedzīvotāji varētu atļauties lētu un efektīvu siltumu,» saka S.Rāzna.