Tā sanāks, ka desmitā - un astoņās esmu bijis, lielā mērā pateicoties Dienai.
Salīdzinot desmit olimpiādes, kurās esat bijis, kas Londonas olimpiskajās spēlēs bija īpašs?
Es arī varētu teikt, kā Samarančs kādreiz bija iecienījis teikt pēc katrām olimpiskajās spēlēm, - šīs bija tās labākās. Un es tiešām varu teikt, ka šīs olimpiskās spēles bija best ever - vislabākās, kādās esmu bijis. Lielbritānijai ir īpaša vēsture un kultūra, un tai tiešām šajās spēlēs izdevās ielikt to īpašo, ko varēja just gan spēļu atklāšanā, gan noslēgumā, gan norises organizācijā, kas gan nav tīrais sports, bet kas tomēr ir nozīmīga spēļu sastāvdaļa. Īpašs bija sporta būvju novietojums Dauningstrītā, Bakingemas pils priekšā vai pie nulles meridiāna. Īpaši bija jauni koncepti spēļu rīkošanā. Un īpaša bija tā pozitīvā gaisotne, kas ir sajūtama tikai uz vietas.
Vai bija arī kādas kļūdas šajās olimpiskajās spēlēs?
Lielu katrā ziņā nebija. Bija kaut kādas problēmas ar biļešu tirgotājiem «no rokas», ar VIP biļetēm. Bija gadījums, ka akvacentrā bija nepareizi uzbūvēts iekšējais vilnis, kas traucēja skatīties daiļlēkšanas sacensības, un skatītājiem deva biļetes atpakaļ. Satiku britus, kuri priecājās, ka viņiem atdos 75 mārciņas. Bet tās ir tādas sīkas kļūdas, kāds, ja ļoti grib, var vēl kaut ko atrast. Mums Latvijā, piemēram, ir ļoti ātrs internets, un tā liekas pati par sevi saprotama parādība. Tur internets bija trīs reizes lēnāks.
Kā vērtējat Latvijas komandas sniegumu kopumā?
Varēja būt labāk, un varēja būt sliktāk. Neapšaubāmi pārsteidza pludmales volejbolisti. Jo, skatoties uz viņu reitingu, kas bija 17. pozīcija, medaļas no viņiem, protams, neviens negaidīja. Jānis Šmēdiņš un Mārtiņš Pļaviņš perfekti izmantoja savu iespēju, un pavisam maz pietrūka, lai viņi cīnītos arī finālā. Bet bronza ir izcils sasniegums šajā sporta veidā. Viņi dos stimulu arī turpmākajai šī sporta veida attīstībai. Mums jau ir sava ziemas bāze, pludmales sporta centrs Brazīlija, kur visi, arī bērni, var ar to nodarboties. BMX braucējs Māris Štrombergs nepārsteidza. Lai gan šī medaļa viņam nenāca viegli.
Vai Štrombergam tā bija tāda taktika pusfinālos, lai iemidzinātu savus pretiniekus un tad apdullinātu finālā?
Redziet, par taktiku to īsti nevar saukt. Jo šis sporta veids ir riskants un pakļauts arī dažādām nejaušībām. Useins Bolts varbūt var atļauties divsimts metros paskatīties, kas viņam aiz muguras skrien. BMX tā īsti nevar. Jo tas ir sporta veids, kurā saprāts reizēm jānoliek otrajā plānā un pirmajā jāliek instinkts.
Vai mūsu olimpieši spēlēs vairāk dzīvo katrs atsevišķi, vai visi tiešām ir kopā kā komanda, kas viens otru atbalsta?
Visi jau it kā dzīvo kopā lielā mājā - mājas daļā. Un šoreiz viņi bija sadalīti tā kā istabiņās. Piemēram, pludmales volejbolisti dzīvoja tādā dzīvoklī ar kopēju telpu, kurā viņi kopīgi paskatās televizoru. Pakomunicē. Tomēr vairāk vai mazāk katrs dzīvo savā šūniņā. Katram ir savi gatavošanās plāni katrā konkrētā dienā. Diezgan stingri. Ir, protams, problēmas, kas saistītas ar brīvā laika pavadīšanu.
Mēs bijām sarūgtināti par mūsu šķēpmetējiem.
Nevaru to paskaidrot tādā aspektā, ka iekšā katram sportistam jau ielīst nevar. Bet Vadima Vasiļevska traģēdija ir tā, ka viņš jau sešus gadus netiek ar sevi lielās sacensībās galā. Aināram Kovalam mazliet līdzīgi. Pirms kvalifikācijas Kovals laukumā tik skaisti met! Un sacensībās nesanāk. Acīmredzot tā ir kaut kāda psiholoģija, bet ir arī tehniskas nianses. Vienā vietā viņš met ar parastajiem sporta apaviem, sacensībās ar sacensību apaviem. Varbūt zināma vaina jāuzņemas trenerei Valentīnai Eidukai. Nav normāli, ka vienā treniņgrupā divi sportisti jau ilgstoši nesarunājas.
Kādi ir galvenie secinājumi pēc šīm olimpiskajām spēlēm, gatavojoties Riodežaneiro?
Pozitīvais secinājums - mums ir divas medaļas, viena zelta. Ir valstis, kurām ir mazāk medaļu nekā mums. Pat Somija un Beļģija ir aiz mums. No otras puses, ja mums nebūtu šo pludmales volejbolistu, kas pirmās desmit dienas mūs turēja eiforijā un labā noskaņojumā, par spēlēm mums varbūt būtu citas atmiņas, jo medaļas nāca pašā pēdējā brīdī. Man pat reizēm bija sajūta kā Lillehammerē, kur mums pavisam slikti gāja - pēc tam tika izveidota olimpiskā vienība un saimniecība uzlabota. Tagad tā sevi ir mazliet izsmēlusi, un ir jāmeklē kaut kas jauns. Sportam līdzekļu daudz vairāk nebūs, jo mums nav kam tos atņemt. Jādomā par sporta līdzekļu prasmīgāku apsaimniekošanu. Ļoti daudz kas jāizdara sporta organizācijā.