Kad nu tautsaimnieciski esam nokrituši, cik vien zemu var, burbuļos, oligarhu patvaļā u. c., manuprāt, sava vaina būtu jāuzņemas arī prezidenta institūcijai. Taču nekad tā līdz šim nav noticis, it kā pāri Rīgas pils velvēm klātos slepens klusēšanas zvērests. Ja nu kāds prezidents izpelnās ievērību, tad, kā redzam nesenajā publikācijā par V.V.F., galvenā sāpe ir dārgais frizieris vai pusdienas restorānā. Tik vien!
Tomēr ir kāda lieta, kas, liekas, varētu kompensēt šā visai nelielo pilnvaru štāba uzturēšanu. Proti, iespēja tiklab ārvalstīs, kā iekšzemē viest skaidrību jautājumā, kas ir Latvijas valsts, kā un kāpēc tā dibināta, kādas ir tās vērtības un vadlīnijas. Turklāt runa nav par vispārēju deklarāciju, bet vairāk par izpratnes veidošanu ik (šķietamā) sīkumā. Kad, piemēram, saistībā ar 18. novembri kāds TV kanāls izvirzīja nobalsošanai tēzi, ka mūsu valsts dibināšana ir kļūda, šķiet, «tautas tēvam» uz tādu dīvainu iniciatīvu vajadzēja reaģēt vismaz ar neizpratni, ja ne bažām. Un ne tikai pārdomāt šādu valsts pamatnāciju aizskarošu aptauju iespējamību, bet varbūt vēl vairāk - uzdot sev jautājumu, vai ir darīts viss, lai šeit nepastāvētu radikāli atšķirīgas informatīvās telpas, kas jau tā sašķelto vēsturisko apziņu šķeļ vēl vairāk. Vai ir radīta sarunu bāze, lai mudinātu vienai sabiedrības daļai ar toleranci izprast otru un vice versa?
Šādas bažas pilī nav manītas, toties tās saimnieks ilgstoši ir nepacietīgi trinies, lai viņu pasauktu 9. maijā ekskursijā uz Maskavu. Ja reiz kaimiņu Grībauskaite ir sapratusi, ka, svētku bungām dārdot, nekādas nopietnas sarunas nav iespējamas, vai gan mūsu Zatlers būtu naivāks?
Kamēr mūsu izbijušais ķirurgs Vankūverā vēro olimpiskās spēles, tikmēr Rīgā ierodas viesi kā ģedi morozi, un nemaz nav dzejolītis jāskaita, lai viņi jums pretī pastieptu svaigi austu oranžmelni strīpotu lenti. Tādu, arī pašmāju, morozu šajā pavasarī būšot daudz, un, jo tuvāk 9. maijam, jo ar georgiem pilnākām tašām.
Nez vai mūsu prezidents par šo «sabiedrības konsolidācijas un savstarpējas tolerances veicināšanas» faktu un citiem, kas aiz tā stāv, ir dzirdējis? Bet to, ka tuvojas 16. marts, viņš gan zina, jo jau laikus no šā neomulīgā datuma ir norobežojies. Tāpat kā varas gaiteņi kopumā, visus šos 20 gadus, tikai reizēm steigas paviršībā saceļot liekas jukas. Proti, 1998. gadā Saeima 16. martu pasludināja par visu karavīru piemiņas dienu, bet pēc diviem gadiem šo datumu izsvītroja no atceres dienu saraksta vispār.
Taču latviešu leģionāri, kaut gan ar 80 vai 90 gadu nastu plecos, vēl joprojām nav tikai traģiska lappuse Latvijas vēsturē. Un pat tad, kad reiz par tādu kļūs, šo lappusi nevarēs pāršķirt viegli. Tik mazai tautai kā mūsējā piespiedu mobilizācija, kādai bija pakļauti laikposmā starp 1906. un 1928. gadu dzimušie, nozīmē 22 visnežēlīgākajā veidā no tautas attīstības izrautus gadagājumus. Ne tikai zaudējot dzīvību kaujas laukā vai ciešot filtrācijas nometnēs un gulagā, bet arī pārdzīvojot skaudro nolemtību - cīnīties par savu valsti nevis zem sava, bet gan citas valsts (Vācijas) karoga. Arī visu padomju periodu vara spaidījusi bijušos leģionārus ar ierobežojumiem darbā, izglītībā u. c. Varbūt beidzot brīvajā Latvijā pašā mūža vakarā viņi un kritušo tuvinieki drīkstēs pie Brīvības pieminekļa kā visdārgākā neatkarības simbola mierīgi ar puķi pieminēt aizgājušos? Izrādās, ka ne.
16. marts pārvērties par politisku batāliju dienu, kurā agresīvi noskaņoti, antifašistu vārdā nodēvējušies tēvaiņi pēkšņi ir atcerējušies, ka jācīnās pret it kā neonacistiem, kaut gan varētu naivi jautāt - kāpēc viņi to dara tikai vienreiz gadā, ja jau tuvojas brūnais mēris? No vienas puses, viņu retorika ir nožēlojama, no otras - aiz naidā savilktajiem viepļiem skaidri jūtami diriģenti.
Cik var izlikties neko nemanām? Varbūt vajag vienreiz un varbūt vēl desmitreiz Lestenē vai kur citur valsts augstākajai amatpersonai, pašai klātesot vai ar oficiālu dokumentu, sasaucot konferenci vai citādi, skaidri un gaiši pateikt, ka mūsu vēsture ir sāpīga, bet arī varonīga, jo latviešu leģionāri cīnījās par Latviju. Mēs no savas vēstures neatsakāmies, un demokrātiskai sabiedrībai pieklājas to respektēt!