Tas nebija ne taifūns, ne zemestrīce, ne cita dabas kataklizma vai nemieri ar daudziem bojāgājušajiem kādā tālā zemē. Tas notika šeit pat, Rīgā. Veikalā, kurā pašam vairākkārt gadījies būt. Sajūta ir sirreāla - no ceturtdienas ziņas par bojāgājušajiem bezkaislīgi pieaug. Pa vienam, pa diviem. Pārāk bezkaislīgi, lai veselais saprāts tā vienkārši to pieņemtu. Viss cits ziņās paslīd garām kā nebijis. Apstulbums, dusmas, neizpratne - kā tā vienkārši var sabrukt pirms pāris gadiem celta ēka? Kāds to projektēja, cēla, ekspluatēja, galu galā visu šo uzraudzīja, tāpēc nav šaubu, ka ir konkrēti vainīgie, kuriem par notikušo ir jāsaņem sods. Bargs sods, lai arī bojāgājušo dzīvību tas neatgriezīs.
Īpašs stāsts ir operatīvie dienesti, glābēji. Tie paši glābēji, par kuriem atceramies vien lielās nelaimēs. Slavējam varonību. Parunājam par viņu ekipējumu, algām, secinām, ka nevaram to atļauties un... aizmirstam. Līdz nākamajai nelaimei. Labi saprotu, ka jebkurā vispārinājumā ļoti ātri pazūd jēga un konstruktivitāte, taču tā tiešām ir kļuvusi par traģikomisku tradīciju. Piemēri tālu nav jāmeklē, atcerēsimies kaut vai ugunsgrēku Rīgas pilī. Arī toreiz notikušā fonā bija runas par glābēju algām, padomju laika tehniku, kā arī nepieciešamību no tā nākotnē mācīties.
Pašam dzīvē gadījies pa palīdzības tālruni zvanīt divas reizes. Līdz niansēm atceros sajūtas - tie ir brīži, kad pilnībā esi atkarīgs no attiecīgā dienesta. Jau trīs skaņas signāli klausulē, pirms operators pieņem zvanu, šķiet pārāk daudz. Minūtes, gaidot ekipāžu, šķiet kā stundas. Tas ir moments, kad attiecīgais dienests pārstāj būt par abstraktu palīdzības dienestu, - palīdzēt dodas konkrēti cilvēki, kuri tajā brīdī ir darbā, ar ko pelna iztiku. Un vienīgā vēlme šajā brīdī ir tāda, lai tev palīdzēt steidzas vismotivētākais, prasmīgākais un vislabāk aprīkotais savas profesijas pārstāvis. Tu gaidi labāko no labākajiem. Tajā brīdī tu par to esi gatavs samaksāt jelkādu naudu.
Nule publiskajā telpā bija ziņa, ka labs programmētājs var nopelnīt pat 3000 latu. Arī ministri ik pa laikam intervijās kurn, ka 1200 latu alga ir nemotivējoša. Un uz šī fona man ir kauns, ka vīrietis spēka gados, kurš katru dienu riskē ar savu dzīvību, saņem 300 latu un dzēst visas Latvijas simbolu dodas ar padomju laika tehniku. Kļūdas, neuzmanības likme glābējam ir pārāk augsta - tā ir kāda cita vai paša dzīvība. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos vāji aprīkotus un zemu atalgotus glābējus. Es neticu, ka mēs visi nevaram atļauties, lai par mums nelaimē parūpējas vislabāk aprīkotie, apmācītie un motivētie. Un stāsts ir arī par policistiem, mediķiem, tiem, kuru palīdzību varbūt mums vajadzēs vienu liktenīgu reizi mūžā. Neraugoties uz to, cik smalkā auto braucam vai cik augstu amatu ieņemam.
Nedēļas nogalē TV ekrānos tiešajā ēterā uzkārās sistēma. Vairāk nekā 20 gadus veidota sistēma. Simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju acu priekšā. Visās nozīmēs, līmeņos. Baisās tiešraidēs no elles. Un šoreiz ar vienkāršu pārstartēšanu nebūs pietiekami.