Kā tev - tādam no skata mierīgam un harmoniskam cilvēkam - radās vajadzība pēc mutantiem?
Vienkārši novēroju, ka apmēram pēdējos desmit gadus šī tēma svarīga vairākiem māksliniekiem. Turklāt, skatoties, kā parasti tiek veidotas izstādes, vismaz Latvijā, to princips ir - ņemt pēc iespējas plašāku virstēmu, kurā ietilpināt pēc iespējas daudz mākslinieku. Man gribējās darīt tieši pretēji - parādīt nelielu mākslinieku grupu, vienu šauru, bet konsekventu tendenci.
Vai saskati, ka tēma ir arī aktuāla, proti, tā sasaucas ar kādām noskaņām cilvēkos mums apkārt?
Drīzāk šīs tēmas aktualitāte ir nemainīgi aktuāla cauri gadsimtiem, cik var spriest no mākslas vēstures. Tas ir kā pretspars tam skaistajam, kas vienmēr tiek meklēts un kultivēts. Turklāt četri no spilgtākajiem vizuālās mākslas «mutantistiem» - Harijs Brants, Kristians Brekte, Atis Jākobsons un Kārlis Vītols - savulaik pievērsušies arī skaista sievietes veidola attēlošanai atbilstoši mūsdienu izpratnei un modei. To ir interesanti vērot - ja esi radījis kaut ko skaistu, pievilcīgu, ir vajadzība radīt arī kaut ko gluži pretēju, kas atvaira, atbaida. Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē ir izteikts reklāmā valdošais skaistuma kults, un domāju, ka tieši šis kulta īpatsvars velk māksliniekus pie mutantu tēmas.
Mazāk zināma varētu būt Inta Brūniņa un mākslinieks no Krievijas.
Tas ir Intas diplomdarbs, kas veltīts Černobiļas traģēdijai. Viņa dzimusi tikai pāris gadu pirms šī notikuma. Studējusi fotogrāfijas, kino liecības, lai ietekmētos. Pašlaik gan māksliniece profesionāli darbojas tieši reklāmas nozarē. Vladislavs Kuļkovs kompānijā nonāca nejauši. Uzzināju par viņu no Rigina galerijas pārstāves, kura pie mums viesojās.
Vai esi iecerējusi nākamo izstādi?
Jā, tēma būs mazliet līdzīga - Negantnieki. Par māksliniekiem provokatoriem. Tiesa gan, izstāde ieplānota Arsenālā tikai 2013. gadā.