Diena jau ziņojusi, ka no nākamā gada visā Latvijā paredzēts pāriet no analogās uz digitālo apraidi, to īsteno Latvijas Radio un televīzijas centrs kopā ar uzņēmumu Lattelecom. Tas nozīmē, ka, lai skatītos televīziju, vairs nepietiks ar antenu, bet vajadzēs arī dekoderu, kas pārraidīto signālu atkodēs. Pilnībā tas varētu notikt nākamā gada vidū. Pēc Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) aplēsēm, Latvijā patlaban analogo sistēmu izmanto aptuveni 220 tūkstoši mājsaimniecību, no tām aptuveni 50 tūkstoši ir trūcīgas. Sēmes pagastā, kuru apmeklēja Diena, trūcīgo statuss ir 150 cilvēkiem un ne visi ir gatavi sekot Araku ģimenes piemēram.
Paziņas netraucēs
«Televizoram manā dzīvē ir liela nozīme, par notiekošo valstī uzzinu, skatoties ziņas un latviešu raidījumus. Tomēr, kad ar parasto antenu vairs neuztveršu, no tā nāksies pavisam atteikties,» skumji nosaka vientuļā pensionāre Valda Sēmīte. Ar viņas nelielo pensijutik vien pietiek kā izdzīvošanai un lai mazliet piepalīdzētu grūtībās nonākušajai mazmeitai, kura dzīvo Rīgā. «Pie paziņām neiešu skatīties, nevēlos traucēt.»
Arī Sabīnes Butavas ģimenē dekoders ir kā lieks kumoss kaklā. «Mēs nepirksim dekoderi, jo tad mēnesi būs jādzīvo bez naudas,» saka jaunā māmiņa, kurai ir divi mazi bērni. Jau trešo mēnesi viņa ir bez darba, vietējo pārtikas veikalu Albatross, kur Sabīne strādāja par pārdevēju, saimnieks slēdza, un nu viņa ir bezdarbniece. Sabīne ar māsas Natālijas ģimeni, kurā arī ir bērni, dzīvo 13 kilometru no Sēmes ciema bijušās Plieņu skolas ēkā kopējā dzīvoklī. Televizoru skatās visi - bērniem patīk action seriāli Medikopters, Kobra un multenes, pieaugušie iecienījuši izklaides šovus un seriālus, ziņas. Rāda labi, un ne Sabīne, ne Natālija īsti nesaprot, kāpēc vajadzētu atteikties no ierastās apraides un pāriet uz digitālo. Ja tā, tad, viņuprāt, kādam - vismaz pašvaldībai - ar dekodera iegādi vajadzētu trūcīgajiem palīdzēt, jo šādu cilvēku neesot mazums.
Var sodīt
Tā kā viens dekoders maksā aptuveni 40 latu, lai tos iegādātos visām trūcīgajām mājsaimniecībām, būtu nepieciešami aptuveni divi miljoni latu, taču tādu palīdzību neviens nesola.
«No Eiropas Savienības tiesību viedokļa apraides ieviešanai jābūt tehnoloģiski neitrālai, valsts nedrīkst subsidēt kādu konkrētu apraides veidu, jo tā var saņemt sodu. Piemēram, Itālija saņēma 200 miljonu eiro sodu par digitālās TV apraides dekoderu subsidēšanu. Līdzīgi noticis arī Vācijā. Valsts nedrīkst pirkt iedzīvotājiem dekoderus,» skaidro NRTVP padomes priekšsēdētāja vietniece Dace Buceniece. To pašu saka arī Labklājības ministrijas pārstāve Ilona Jurševska, turklāt valstij nemaz neesot līdzekļu dekoderu subsidēšanai, pat ja tas būtu atļauts.
Arī Saeimas deputāte Ingrīda Circene (JL), Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja, tikai noplāta rokas: «Es gribētu, lai pēc parastās apraides beigām cilvēkiem laukos nepasliktinātos televīzijas pieejamība.» Taču viņa atzīst, ka līdzēt neko nevar - viņasprāt, par dekoderiem vajadzētu maksāt pašam Lattelecom kā uzņēmumam, kas ir uzvarējis konkursā par digitālās televīzijas ieviešanu, un pienākumam nodrošināt skatītājus ar dekoderiem būtu jābūt paredzētam jau konkursa noteikumos. Viņa gan nosaka: «Tas vilciens jau ir nokavēts, pašlaik paliek tikai pašvaldības kā iespējamais palīgs.» Arī NRTVP ar cerību raugās pašvaldību virzienā. Latvijas Pašvaldību savienībai nosūtīta vēstule ar aicinājumu sadarboties un vispirms apzināt mājsaimniecības, kurās nav pieejami ne kabeļi, ne satelīta šķīvji un kuras pašas saviem spēkiem dekoderu nevar atļauties.
«Sadarboties neatsakāmies, taču dekoderu pirkšana noteikti nebūs pašvaldību prioritātes,» uz to atbild Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš. Viņš šaubās, ka pašvaldības varētu atrast naudu dekoderiem, jo pirmām kārtām jāizmaksā garantētā iztikas minimuma pabalsts, dzīvokļa īres pabalsts, apkures pabalsts, jānodrošina veselības aprūpes pieejamība.
To apliecina arī Dienas apmeklētā Sēmes pagasta vadība. Pārvaldes vadītāja Silvija Rabkēviča norāda, ka nauda dekoderu pabalstiem pagasta iedzīvotājiem neatradīsies, jo pagastam šādam mērķim naudas neesot. Taču viņa arī ir pārliecināta, ka, par spīti bažām, bez televīzijas neviens nedzīvos: «Iedzīvotāji paši nopirks dekoderu, varat man ticēt, ka bez televizora skatīšanās jau viņi nepaliks, savilks jostu, un televizors darbosies.»