Es neesmu speciālists literatūras teorijā un vēsturē, bet vienu gan zinu droši - uz cilvēkiem visspēcīgāk iedarbojas ne jau faktu kopojumi, statistikas dati, bet gan tēli. Varam teikt - mākslinieciski tēli. Šķiet, ka man grāmatās tēlus ir izdevies radīt. Citādi jau tās grāmatas nepirktu.
Nu, piemēram, kad 1919. gadā pēc pilsonības likuma pieņemšanas, kas ļāva Latvijā kā pilsoņiem atgriezties visiem, kas te dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam, mana krievu vecāmāte viena ar bērniem no Maskavas atgriezās un mutere stāstīja, ka viņa latviski zinājusi vienu vārdu - «maize». Maskavā bija bads, šaušalīgs bads, cilvēki sprāga kā mušas. Latvija un maize cilvēkam neapzinīgi kļūst par tēlu - droši vien izdzīvošanai, dzīvībai. Un tas, ka mana attieksme pret krieviem svārstās no naida līdz mīlestībai, ir šādu «faktu» noteikts - lielinieki piesēja pie koka vecotēvu un vienkārši, bez tiesas un taisnības nošāva, jo mans vectēvs bija Kurzemes guberņas Valsts kases kolēģijas sekretārs, samērā turīgs cilvēks, un tajā pat laikā, jā, manī rit šīs krievu asinis. Kad muterīte stāstīja, kā viņa 1945. gadā savu cara laika pasi uzrādīja Sarkanās armijas načaļņikiem kā pierādījumu, ka viņa ir krieviete un faktiski otrreiz izglāba dzīvību, var pārsmieties.
Jā, bet tēlus jau rakstnieks nerada tāpat vien, viņš ar tiem, caur tiem mēģina kaut ko pateikt, pierādīt kādu savu ideju, savā ziņā - manipulēt ar lasītāju…
Jā, pirmo grāmatu sērija Tiesāšanās kā māksla tiešām vairāk bija «piesieta» konkrētiem juridiskajiem kāzusiem, citātiem, lietām, kur gribējās pasaules juridisko praksi sasaistīt ar Latvijas pieredzi. Tālāk, sākot ar Beilisādi, jau gāju beletristikas virzienā, it kā attālinājos no tīrās jurisprudences. Kaut gan nē, jo tieslietās mans jājamzirdziņš bija un ir pierādījumu un argumentācijas teorijas, kas ietver loģiku, formālo loģiku, sociālpsiholoģijas studijas un daudz ko citu, tā ir joma, kurā esmu spēcīgs. Un es vēlējos tādā «piedzīvojumu» vai «šausmu romānā» kā tas pats Maniaks telpiski - ar piecu darbojošos personu klātbūtni - izvērst šīs teorijas, lai tekstā caur sarunu, valodu ienāk tā viedokļu daudzbalsība. Ar Jurģi Skulmi (grāmatas Observators centrālais varonis - N. N.) man šī viedokļu konfrontācija tīri valodas ziņā vēl neizdevās, bet Rogaļova lietā, Maniakā, šķiet, jau tiku ar to galā. Tādēļ ir vienkārši muļķīgi izvirzīt absurdas prasības pret mani kā grāmatas autoru, ka «mani» varoņi runā tā un to, ko tie grāmatā runā. Grāmatas autors un varonis taču nav viens un tas pats cilvēks, pat ja varoņa prototips ir dokumentāls. Nu, kā tu latviski iztulkosi, teiksim, Rogaļova teiktos kriminālos žargonismus - po hodu pjesi (pjesa - luga Rogaļovam ir slepkavības paveikšanas process - N. N.) vai podvesķi pod monastirj (slengā - noskaidrot patiesību - N. N.)? Un tie ir viņa autentiskie teicieni, ko atšifrēju nopratināšanu magnetofona ierakstos un kuri liecina par šī personāža ne tikai ciniskā humora līmeni, bet arī attīstītu intelektu un stilu. Jāsameklē pēc jēgas adekvāti izteicieni latviski!
Bet par grāmatās izlasāmajām idejām vienmēr var strīdēties, jo katrs tur saskatīs kaut ko citu. Pie tā esmu pieradis. Sev esmu noformulējis to grāmatu lietu skaidri - lai rakstītais atbilstu vēsturiskajai patiesībai un lai būtu interesanti.
Man interesantākās tēmas grāmatās Observators un Maniaks bija, kā upuris pievelk noziedznieku jeb vispārinot - kā vide determinē, piesūc cilvēku. No šejienes izriet arī plašāki secinājumi - piemēram, ka tauta pelna tādus vadoņus, kādus pelnījusi… Šī tēma tev arī nav sveša.
Jā. Tagad, padomju nostalģijā, nez kādēļ piemirsts, ka Staļinam bija konkrēts plāns latviešu kā nācijas iznīcināšanai. Visi ar šausmām atkal un atkal atgādina par Hitlera plāniem ebreju likvidēšanā, aizmirstot, ka viņš pats bija pus vai ceturtdaļebrejs. Kad strādāju pie Beilisādes, mani aicināja aizbraukt uz bijušo Kēnigsbergu, es atteicos. Jo emocionāli nespēju… Ja Staļins būtu vēl trīs gadus padzīvojis, baidos, ka Latvija būtu kā Kaļiņingradas apgabals tagad - nav neviena latvieša, tukša zeme. Vietējie nomainīti pret ieceļotājiem, pret krieviem. Un man ir bail, ka šī ideja nekur nav pazudusi, tikai tagad staļini nesēž Kremlī. Bet man nepatīk morālisti - moralizēšana ir vieglākais, ko pasaulē var darīt.
Mēs kaut kā bieži aizmirstam, ka cilvēks nav viendimensionāla būtne. Cilvēks var būt ļoti dažāds. Manī, piemēram, visu laiku cīnās, nē, drīzāk sadzīvo ideālists un ļoti praktisks cilvēks. Cilvēka dzīve, cilvēka personība ir daudz interesantāka un daudzšķautņaināka nekā tas viens tēls, kuru no viņa kāds, varbūt viņš pats arī, grib uztaisīt vai kuru mēs visi it kā redzam. Vai tev būtu interesanti lasīt par vāciešiem, kuri visi ir fašistiski nezvēri, vai Rogaļovu, kurš bijis tikai vienvirziena patoloģisks slepkava un izvarotājs jau kopš zīdaiņa vecuma? Tad taču nebūtu «Rogaļova lietas» ar 43 sējumiem, nebūtu tādas epizodes, kad šis rūdītais slepkava lūdz izmeklētājam Šestopalovam tikai vienu - atdot viņa naudu Guntai, savai civilsievai, kā teiktu šodien. Un izmeklētājs to izdara, kamēr šodien, baidos, to naudu kāds vienkārši nospertu.
Ko domā par zvērināto tiesas modeli Latvijā?
Latvijā ir pārāk maza, ierobežota sabiedrība, tā ir pārāk sīkumaina, un zvērināto tiesām šī sabiedrība nav nobriedusi. Masu informācijas līdzekļi piesvīduši jau mēnesi iepriekš tā apstrādātu sabiedrisko domu un visus potenciālos zvērināto kandidātus, nemaz nerunājot par tiem divpadsmit, kas tiktu izvēlēti, ka nekāda runa par lietas objektīvu izskatīšanu te vispār nevarētu būt. Ja pat milzīgā Amerika nav pasargāta no zvērināto ietekmēšanas… Kaut gan man personīgi šķiet, ka tā īstā, klasiskā jurisprudence sākas, protams, zvērināto tiesās. Jo tur notiek advokātu un prokuroru meistarības īstā, reālā, ētiskā un goda pārbaude. Tur arī rodas tie juridisko oratoru šedevri, kas paliek vēsturē.
Un tu būtu gatavs kļūt par sātana advokātu?
Es to filmu neesmu redzējis…
Nē, ne jau par Alu Pačīno sātana lomā runa, bet to leģendāro franču juristu Žaku Veržesu, advokātu, kurš aizstāvējis diktatorus, nacistus un mafijas vadoņus, nu, Miloševiču, Karlosu Šakāli, Klausu Barbjē… Vai Hitleru tev būtu interese aizstāvēt Nirnbergā? Ja viņš būtu tavs klients, protams.
Tas ir interesants jautājums jeb izaicinājums jebkuram juristam. Man ir tā - ja man ir iekšējā pārliecība, ka es varu un ir par ko konkrēto klientu aizstāvēt, es varu būt advokāts. Ja nav - nevaru. Tā es arī godīgi klientiem pasaku.
Bet kā tad «viens likums, viena taisnība visiem»?
Tā ir jābūtības deklarācija. Būtībā tā ir skaista frāze, nekas vairāk. Viens un tas pats likums dažādos laikos var tikt un vienmēr ir ticis interpretēts dažādi. Lai samulsinātu vēl vairāk, teikšu tā - Hitleru un Staļinu starptautiskās tiesās būtu visai viegli aizstāvēt. Vienam - cīņa pret bezdarbu un starptautisko boļševisma sērgu, otram - rūpes par tautas kolektīvo labklājību un cīņa pret starptautisko imperiālismu, kas taču prasa, nu, drusku upurus, - tie ir ļoti cēli mērķi. Staļins, tāpat kā mūsu mīļais Ulmanis, kā Hitlers, neko jau negribēja personīgi sev, visu gribēja valstij, valsts labā - bet viņiem kā jau diktatoriem vajadzēja visu. Vai neko (smejas).
Ne velti šiem īpašajiem noziedzniekiem ir izgudroti speciāli tribunāli, kas veic zināmu juridisko teātri, kurš īsti neatbilst nevienas konkrētas valsts juridiskajiem aktiem. Tādēļ jau, piemēram, ASV tagad ir problēmas ar tā saucamo teroristu notiesāšanu, jo neko nevar juridiski korekti piešūt.
Kas ir varas intstinkts?
Mūžīgā cilvēka kvalitāte - egoisms.
Bet ne visi kļūst par Andriem Šķēlēm vai Aināriem Šleseriem, kas šo instinktu ir apmierinājuši…
Jā. Bet visi grib kļūt. Un nekur nav teikts, ka tevis minētie šo instinktu ir apmierinājuši (smejas).
Kādas, tavuprāt, ir cīņubiedra Šķēles kunga kļūdas, ko viņš pieļāvis pēdējā laikā?
(Nopūšas.) Par ko es esmu pārliecināts… Šķēle ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks, vispirms jau ekonomikā. Otrs - viņš prot, un tā ir reta spēja, izstāstīt sarežģītas lietas tā, lai cilvēki, kas nav speciālisti, tās saprastu - sarežģītas definīcijas pamatojot ar līdzībām, uzskatāmiem modeļiem, lai visiem pielektu. Viņam ir tāds teiciens, kas man patiesībā ļoti patīk: «Ja es to nevaru pierādīt, tad to neviens nevarēs pierādīt.» Numur trīs - milzīga enerģija. Katrs cilvēks piedzimst ar savu enerģijas avotu. Un Šķēlem tas bija milzīgs. Kāpēc viņam tik labi neiet? Acīmredzot tas īstais laiks ir pagājis.
Otrs - zināšanu deficīts. Es domāju - humanitāro jeb kultūras zināšanu deficīts, jo šis laiks prasa līderus, kuri nebūtu tikai spoži ekonomisti, agronomi vai grāmatveži, bet kuriem piemistu tāds personības mērogs, kas balstīts daudzpusējās kultūras, psiholoģijas, cilvēcisko attiecību studijās - visās tajās civilizācijas vēsturē akumulētajās zinībās, kuras mēs mēdzam saukt par humanitārajām jeb cilvēcīgajām zināšanām. Bet tā nav tikai Šķēles kunga nelaime, ka šādu zināšanu viņam nav. Latvijā vispār nav cieņā plaša mēroga zināšanas. Pie mums valsts ierēdņi ienīst civiltiesības - elementāri, katra cilvēka privātajā līmenī. Nezina vēstures kontekstus. Un varas nesēji nejūt līdzi cilvēkiem. Nevis abstraktai ciparu masai, bet cilvēkiem.
Vai tu nerunā par meritokrātijas - uz izcilību vērstas sabiedrības - idejas totālu trūkumu Latvijā?
Tas, bez šaubām, būtu ideāls (šajā brīdī Grūtupa kunga elegantajā birojā atskan masīva pulksteņskapja dobjie zvani). Bet es gribētu pabeigt par Šķēli.
Šķēle pārstāvēja, cilvēciskojot, lielkapitālistu intereses. Tagadējais mūsu parlaments rekrutējas no sīkburžuāzijas. Sīki uzņēmēji, kam lāgā nevaicas bizness, profesūra, kura nespēj sevi realizēt pilnā mērā. Bet tāda ir tautas izvēle un griba - Vox pupuli - vox Dei. Tikai tā Dieva balss Latvijā izrādījusies sīkpilsoniska, ja papēta Saeimas sastāvu šķērsgriezumā. Galvenais politiskais kritērijs tagad ir populistisks - godīgums! Kas tas tāds par abstrakto godīgumu? Kā viņš izpaužas, un kā to mēra? Tad es uzdodu pats sev pretjautājumu - paga, kas tad ir labāks: godīgs stulbenis vai gudrs žuļiks? Piedod, bet es kā cilvēks priekšroku dotu pēdējam. Jo vispār muļķu mums netrūkst.
Protams, nevar noniecināt godīgumu kā principu, tāpat kā uzticēšanos, - tie ir tautas un valsts veiksmīgas funkcionēšanas pamatnosacījumi. Taču es nedomāju, ka godīguma deficīts būtu galvenā Latvijas problēma un ne tikai politiskajā vai uzņēmēju vidē. Drīzāk, un tā ir mana dziļa pārliecība, mēs kā kopiena daudz par maz domājam - kāpēc Dievs vispār mūs ir radījis kā latviešu tautu? Kāds ir mūsu vēsturiskais uzdevums? Taču ne jau izmirt globalizācijas iespaidā… Protams, ka atbildēt uz tik pompozu jautājumu, kāpēc Dievs radījis latviešus, ir nežēlīgi grūti. Bet tas taču neliedz mums par to diskutēt! Un tieši šāda diskusija sabiedrībā tiek ignorēta. Kurš politiķis par to runā - vai Dombrovskis? Urbanovičs? Zīle? Lūk, kas ir traģiski - ka šīs diskusijas nav. Jo, meklējot atbildi uz tautai svarīgiem eksistences jautājumiem, varam atrast to nepieciešamo enerģijas avotu, kā mums trūkst. Tā es domāju. Politiķiem būtu jāpasaka - lai latviešu nācija varētu kvalitatīvi attīstīties, ir jādara tas un tas.
Un - kas?
Jārada, ja vajag - no jauna jāizveido un jāattīsta mūsu tradicionālās rūpniecības nozares un arodi. Lai cilvēkiem būtu te komfortabli dzīvot un strādāt. Latviešu vairākums taču nekad nebūs IT speciālisti vai nemetīsies ražot jaunās tehnoloģijas, jo mūsu dzīvesdziņa ir cita. Ir skaidri taču vienreiz jāpasaka, ka privātkapitāla iniciatīva viena pati, bez valsts atbalsta, nespēj nodrošināt latviešu nācijas eksistenci. Brīvais tirgus Latvijā bez valsts līdzdalības nedarbojas mūsu diemžēl ierobežoto cilvēku resursu trūkuma dēļ. Latvijā nevar svaidīties ar cilvēkiem - desmit miljoni šurp vai turp, tas ir sīkums. Jo mums nav to cilvēku. Tā ka es esmu par valsts un privātā kapitāla sadarbību lielos mērogos. Viennozīmīgi. Tie, kas murgo par lētā darbaspēka invāziju Latvijā, vienalga, no kurienes - Austrumiem, Āfrikas vai Ķīnas, jo, redz, nebūs, kas nākotnē pensijas pelna, Latvijai un latviešu nācijai rok kapu.
Tu esi bijis prezidentālās Latvijas un visas tautas vēlēta prezidenta idejas kvēls aizstāvis. Joprojām? Kur garantija, ka tauta par prezidentu neievēl kādu populāru komponistu vai sportistu?
Bet tikpat labi - kur garantija, ka tauta Raimonda Paula vietā neizvēlētos Raivi Dzintaru? Viņam, Dzintaram, starp citu, ir visas potences kļūt par prezidentu. Man ļoti patīk, ka viņš īsā laikā tik acīmredzami attīstās kā politiķis. Patīk, ka viņš pamatīgi strādā pie savu zināšanu loka paplašināšanas. Sarakstījis un izdevis divas saistošas brošūras un nav baidījies skart tādas pie mums tabuizētas tēmas kā patriotisms un nacionālisms. Pozitīvais nacionālisms saucas. Simpātiski. Kādēļ lai trīs četru gadu laikā mēs nevarētu izaudzināt jaunu Latvijas prezidentu? Kādreiz es domāju un to arī neslēpu, ka Šķēle, Šlesers vai Lembergs varētu būt veiksmīgi Latvijas prezidenti, tagad es saprotu, ka viņi to nespēj un arī negrib. Tādēļ, kad es tagad minu Raivi Dzintaru kā potenciālu Latvijas prezidentu, es nejokoju, jo viņam ir griba un politiķa mugurkauls, arī harismas un enerģijas pietiek.
Tauta nemaz nav muļķe - vairs tie tūtiņdreijātāji neiet krastā - skaties, Akurateri neievēlēja, Poļiščuku neievēlēja, Pauls ir ģeniāls komponists, bet filozofs pašvaks, - tā ka kaut kas mainās uz labu. Skaisti vārdi, tukšs populisms nākamajās vēlēšanās pavisam vairs neies krastā. Tā ka es palieku ar savu balsi PAR prezidenta tiešām vēlēšanām. Ko no Paula - komponista var mācīties katrs cilvēks un arī tauta savai eksistencei - visus trokšņus uzvar melodija, melodisms, - harmonija jeb kopskaņa, saskaņa, latviski runājot.