Valdis Lapiņš no Rīgas Hanzas vidusskolas savukārt norāda - jauninājumu ieviešanā skolas direktors pieņem galīgo lēmumu, bet idejas tiek ģenerētas komandā. Tiesa, viņš arī uzskata, ka līderības prasmju Latvijas skolu direktoriem mēdz pietrūkt, sevišķi kolektīva vadīšanā. «Dažkārt nākas būt aktierim, jāmāk spēlēt demokrātija, bet jāpieņem autoritatīvi lēmumi. Skolā absolūta demokrātija nav iespējama.»
Ojārs Bicāns no Cēsu 2. pamatskolas vēl vairāk uzsver to, ka skolas direktors šodien ir komandas spēlētājs, nevis centrālais virziena rādītājs. «Negribu glorificēt direktora tēlu attiecībā uz inovāciju virzīšanu. Svarīgi - lai viņam ir vadītāja pamatprasmes, stratēģiskā domāšana, sadarbības prasmes, jo tagad jāspēlē komandā un jāprot vadīt sadarbojoties.»
Visi trīs uzrunātie skolu direktori piekrīt, ka mūsdienu skola jāvada kā jebkurš cits uzņēmums - te ir gan pakalpojums (izglītība), gan klienti (vecāki un skolēni), gan konkurence. «Bet - kā radošs uzņēmums, jo skolā nevar atrunāt, ielikt rāmjos un darīt pēc standarta visus procesus,» piebilst O. Bicāns.
To pašu, komentējot skolas direktora būtību, teic arī programmas Iespējamā misija direktore Mārīte Seile. Programmas ietvaros skolu vadītāji regulāri sanāk Direktoru klubā, kur tiekas arī ar vadītājiem no biznesa vides. «Katram vadītājam neatkarīgi no tā, kur viņš strādā, ir divas pamatlomas. Vadītājs kā menedžeris ir atbildīgs par darbinieku, procesu un resursu organizēšanu. Otra loma ir vadītājs kā līderis, kas ne tikai organizē procesus, bet spēj iedvesmot darbiniekus kopā sasniegt augstus mērķus, vada krīzes situācijas,» saka M. Seile.
Vadītājam nepieciešamās būtiskākās prasmes ir universālas, taču specifiskās nozares zināšanas, lai arī noderīgas un vēlamas, ne vienmēr ir izšķirošās. Skolas direktoram jānodrošina, ka skolai ir skaidrs un kvalitatīvs piedāvājums klientiem - skolēniem; no direktora arī ļoti lielā mērā atkarīgs, kāda būs darbības kultūra skolā. M. Seile stāsta, ka vadības teoriju un modeļu ir ļoti daudz, bet arvien populārāka kļūst t. s. adaptīvā līderība - pieeja, kad vadītājs apzinās savas stiprās un vājās puses un mērķu efektīvas sasniegšanas vārdā meklē un izmanto piemērotākos principus no dažādām teorijām un pieredzēm, nemēģinot kopēt kādu vienu vadības modeli. «Džims Kolinss grāmatā From Good to Great min, ka uzņēmumos, kas no labiem kļuvuši par izciliem, vadītājiem piemita personīga pazemība un profesionālā neatlaidība. Šis secinājums liek pārvērtēt mītu, ka visizcilākos rezultātus sasniedz organizācijas, kuras vada ārkārtīgi spilgtas, egocentriskas personības,» saka M. Seile.