Cilvēkus nemana, vēlāk kāds vīrs veikala durvīs samainās ar divām kundzēm, kam galvas sedz balti lakatiņi. Pēc brīža uz norunāto tikšanos atbrauc Goliševas pagasta pārvaldes vadītājs Anatolijs Posredņikovs. Viņš ir laipns, smaidīgs un runā latgaliešu izloksnē ar krievu akcentu. Šajā ciematā A. Posredņikovs saimnieko jau 17 gadu, pirms tam bijis mūzikas skolotājs un vietējā kultūras nama vadītājs. «Es pats savulaik šo skolu beidzu, tolaik te mācījās ap 150 audzēkņu,» viņš saka, kad esam piestājuši pie bijušās skolas ēkas.
Aizgāršas pamatskola likvidēta 2010. gada 1. septembrī, taču A. Posredņikova attieksme pret skolas slēgšanu ir saprotoša: «Bērnu bija par maz - pēdējos gados te mācījās vidēji 30 bērnu un strādāja 13 skolotāju. Pavilkt varējām, paldies jāsaka Kārsavas novada domei, kas turēja skolu līdz pēdējam.» Skolēni un viņu vecāki slēgšanai morāli bijuši gatavi un izturējušies ar izpratni. Tagad ik rītu autobuss bērnus ved uz Kārsavas vai Mērdzenes pamatskolu - katru no Goliševas šķir aptuveni 15 kilometru. Divas bijušās skolotājas iekārtotas darbā turpat pagasta pārvaldē - bāriņtiesā un sociālajā dienestā. Dažas pedagoģes strādā citās skolās, bet trīs joprojām ir bezdarbnieces. Pati ēka tagad starp vietējiem tiek saukta par «skolas veikalu» - bijusī garderobes telpa pirmajā stāvā iznomāta un tur iekārtota mazapdzīvotai vietai tipiska bode - nopērkams pa druskai no visa, taču uzskatāmi lielākais plaukts atvēlēts alkoholiskajiem dzērieniem. Atsevišķas skolas telpas tiekot iznomātas kāzu svinībām un bēru mielastiem, bet ikdienā rosība joprojām notiek skolas ēdnīcā, kur tiek gatavotas pusdienas bērndārzniekiem - Goliševā atrodas Melnavas pirmsskolas izglītības iestādes filiāle, kur tiek pieskatīti 13 bērni. Ziemā bijušo skolas ēku kurinot, lai neiemājotu pelējums, un, kā atzīst A. Posredņikovs, tas tiek darīts ar cerību, ka kādu dienu skolā zvans tomēr atkal sauks uz stundām.
Tad gan nāktos pirkt jaunas mēbeles, jo vecās no kabinetiem izvestas - daļa sazāģēta malkā, krēsli nodoti metāllūžņos. Skolas iekšpusē pārņem nolemtības sajūta, kas nu jau kādu laiku mājo arī vietējo ļaužu prātos. «Tagad bērnu kņadu nejūt. Agrāk bija gadījumi, kad kāds pārceļas uz dzīvi mūsu pagastā, tagad cilvēki pārsvarā brauc prom, diemžēl uz ārzemēm. No 500 deklarētajiem uz vietas dzīvo apmēram 350,» atklāj pagasta pārvaldes vadītājs. Vietējie runā galvenokārt krievu valodā. Pie skolas veikala uzrunātais pusmūža kungs Sergejs saka, ka ciemata sabiedrība esot novecojusi: «Jaunieši par to vien domā, kā aizbraukt kaut kur prom. Uzņēmējdarbības iespēju nav, daži strādā lauksaimniecībā. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā caur mūsu robežpunktu bija lielāka auto plūsma, un tolaik darbojās kafejnīca, vēl divi veikali.»
A. Posredņikovs gan saka, ka dzīve neesot apstājusies pavisam: «Mums ir neliela sporta zāle, bibliotēka, feldšeru punkts, kultūras nams, kur notiek pasākumi, apmeklēti ir baznīcas svētki. Cilvēki gan arvien biežāk nāk žēloties par sadzīviskām problēmām, daudzi, īpaši ziemā, lūdz pabalstus. To izmaksas ziņā esam pirmajā vietā Ludzas novadā. Veikalā redzu, kam šī nauda tiek tērēta.»