Katrs skolēns ne reizi vien ir sūdzējies par to, kas viņam skolā nepatīk, kas būtu jāmaina. Protams, pusi laika tā ir sūdzēšanās par to, ka nāk miegs vai gribas ēst, bet ne to es domāju. Es domāju par tādām lietām kā, piemēram, pārāk lielo mājasdarbu daudzumu, kas bieži vien liek sēdēt pie grāmatu kaudzes līdz pat vēlai naktij. Es nesaku, ka tā daļēji nav arī mūsu pašu vaina, bet semestru beigās tas tiešām sāk kļūt par traku. Dienā ir vairāki noslēguma kontroldarbi, kas, protams, nav viss, jo ir jāsagatavo dažādi projekti, jāpilda ikdienas mājasdarbi. Esam savā starpā arī domājuši par šīs iesāpējušās problēmas risinājumu - kāpēc neieviest tā sauktās bloku stundas jeb dubultās stundas? Atzīsim, ka tas krietni atvieglotu mūsu dzīvi: uz vienu dienu nebūtu iespējams vairāk mājasdarbu kā četros priekšmetos, mēs paspētu iemācīties vairāk, somas būtu vieglākas, un mēs būtu sagatavotāki lekciju garumiem augstskolās. Un šī ideja mums nav radusies no nekā, jo Liepājas Raiņa 6. vidusskolā tas jau ir īstenots. Varbūt par to ir vērts padomāt arī citās skolās?
Protams, katrā skolā ir arī savas iekšējās problēmas - skolotāju un skolēnu nesaskaņas vai skolēnu nesaskaņas savā starpā. Esmu par to dzirdējusi gan no draugiem, gan ziņās, bet man pašai tādu īstu nesaskaņu ar skolotājiem nav bijis. Patlaban mācos Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, kur skolotāji ir ļoti atsaucīgi un vienmēr gatavi palīdzēt gan mācību ziņā, gan arī ar ķibelēm dzīvē. Manuprāt, šeit problēma slēpjas tikai skolēnu pašu attieksmē - loģiski, ka tad, ja nenāksi pretī skolotājam, skolotājs tev arī nenāks pretī, jo arī viņš tomēr ir tikai cilvēks.
Cita situācija ir skolēnu savstarpējās attiecībās. Šī noteikti ir nedaudz aktuālāka problēma pamatskolas un sākumskolas klasēs, jo vidusskolā izstumšana un pāri darīšana tā īsti neeksistē. Bet arī tas nāk ar vecumu - saprašana, ka katrs ir tāds, kāds viņš ir, un ka līdzekļi katram uzliek kādas robežas. Un arī te strādā princips - kā tu pret citiem, tā citi pret tevi.
Kopumā skolēniem vairāk sasāpējusi ir tēma par garajām stundām skolā un mājasdarbu kalniem mājās, bet ir prieks redzēt, ka problēmas saistībā ar izglītību tiek risinātas. Tas liek domāt, ka varbūt vēlāk tiks atrisinātas arī citas problēmas. Varbūt es, skolā mācoties, to neredzēšu, bet vismaz nākamās paaudzes to, cerams, redzēs.
*Rīgas Skolēnu domes prezidente