Viens atbildējis tā, otrs - šitā. Pedagoģe tincinājusi vēl un likusi meklēt atbildes. Izrunājušies un izprātojušies skolēni krustu šķērsu, kamēr skolotāja, sirsnīgi smaidot, teikusi: «Lido viņi turp tāpēc, ka nevar aiziet kājām.» Tieši par to - lielisko humora izjūtu, netradicionālām mācīšanas metodēm, nesavtību un enerģiju, Latvijas lepnumam pagājušā gada absolventi pieteikuši savu bioloģijas skolotāju Vitāliju Voliņu. «Mēs gribam, lai viņa uzzina, ka no sirds ar viņu lepojamies,» jaunieši raksta. Skolotāju ciena visi valcēnieši, jo viņa ieguvusi gan titulu Cilvēks skolā, gan Sieviete-spēks un viņu šad tad nodēvē arī par Skolotāju-leģendu.
Dzīves krasie pagriezieni
Oficiāli darba stāžs Vitālijai Voliņai ir no 1962. gada 13. augusta. Valkā viņa nav vietējā, bet ienācēja no Balviem. «Pēc vidusskolas uz skolu bija atnācis lūgums sūtīt kādu mācīties uz dziedāšanas nodaļu. Man mājās bija akordeonos, un mans tēvs spēlēja, viņa brāļi muzicēja un arī es pati pratu. Kad pēc augstskolas bija vietu sadale, izvēlējos Valku. Pirms tam te bija strādājuši vīrieši labākajos gados - ļoti labi skolotāji. Mani jau tā skeptiski uzņēma, jo es tāds jauns meitēns. Bet bija jāiztur, jāiedzīvojas,» stāsta skolotāja Voliņa un turpina: «Bet, kad par dziedāšanas skolotāju biju nostrādājusi 17 gadu, tad ... pazaudēju balsi. Kā skolotāja laikam biju pārāk enerģiska, man bija arī vēl kori - zēnu koris, vidusskolas jauktais koris, 5-8. klašu koris. Lai kaut ko iemācītu, man nācās pašai daudz dziedāt. Acīmredzot ģenētiski arī man balss saites nebija gana stipras. Biju mēma un izmisusi - ko iesākšu, kam deru? Nebija jau arī pirmā jaunība. Docents Miglāns Stradiņos operēja, un es biju laimīga, ka sāku varēt izteikt vismaz dažus vārdus. Taču nāca arī silts ieteikums - nekad nemēģināt dziedāt.»
V. Voliņa aizgājusi strādāt uz Lauktehniku par inženieri ķīmiķi, bet jau dzirdējusi runas - «ko tā dziedāšanas skolotāja jēdz no ķīmijas». Sakostiem zobiem bija sevi jāpierāda. Starp citu, ķīmija viņai nebūt nebija sveša lieta, jo Daugavpils universitātē viņa studēja Dabaszinību fakultātē. Tad rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs uzaicināja kļūt par centralizēto bibliotēku direktori. «Man kā sievietei tas likās piemērotāks amats. Toreizējā rajonā bija 29 bibliotēkas. Bet no sākuma atkal bija tie šķībie skati, sak', ko tā skolotāja no bibliotēkām saprot. Aizbraucu uz vienu semināru un, kad atgriezos, tad jau runāju ar bibliotekāru terminiem. Viegli nebija, bet bija jāvar.»
Mainoties skolotājiem, Vitāliju Voliņu aicināja atpakaļ. «Runas spējas biju atguvusi,» tā īsumā savus dzīves kūleņus izstāsta pedagoģe.
Skolotāja darba garoza
Savu skolotājas karjeru viņa turpināja kā dabas zinātņu pasniedzēja. «Pieredzes nebija, un pusmūžā sākt kaut ko no jauna nebija viegli,» viņa atceras. Bet pedagogam vislielākais gandarījums ir viņa skolēnu panākumi. V. Voliņa uzskaita savējos, kuri uzvarējuši rajona un valsts olimpiādēs. Arī tad, kad kāds iestājies augstskolā, skolotāja izjūt lepnumu. «Gribas domāt, ka tas ir arī mans nopelns,» viņa piebilst. Ģimnāzijas absolventi zina stāstīt, ka augstskolā, ieraugot bioloģijas atzīmi, teikuši, ka jāliek vēl plusiņš klāt, jo V. Voliņa esot stingra skolotāja. «Māca pēc oldschool metodēm. Respect Yo! Šī ir skolotāja, kuru no skolas ar nestuvēm iznesīs,» raksta absolventi.
Bet skolotājai mazliet sāp sirds par to, ka jaunie uz skolu strādāt neraujas. «Bija viena mana skolniece, kura izstudēja un atnāca par skolotāju. Lieliska meitene, pirms tam bija valsts olimpiādē sev parādījusi. Bet... bērni neprata novērtēt. Viņa aizgāja uz Organiskās sintēzes institūtu un teica, ka bijis žēl pamest skolotāju kolektīvu, bet bērnus gan ne, jo tie bijuši bezkaunīgi,» stāsta skolotāja un vēl piebilst: «Ir man arī skolniece Ilze, kura lieliski startēja olimpiādē, bet tagad prom Lielbritānijā, drīz jau laikam būs molekulārbioloģijas doktore.»
Arī pašai skolotājai visu laiku jāmācās, jo nācās apgūt interaktīvo tāfeli, datoru, binokulāro stereomikroskopu. «Skolā strādā gudrs fiziķis, kuram esmu pateicību parādā. Viņš man pastāstīja par visādiem tehnikas brīnumiem. Bez tāda kolēģa būtu grūti. Vispār jau mums ir lielisks kolektīvs. Mierīga skolas atmosfēra,» par ikdienu skolā stāsta V. Voliņa un atzīsts: «Nebaidos arī atzīties, ka kaut ko nesaprotu. No klases bērni nāk palīgā. Prasu - kurš gudrāks par mani? Nav jau kauns nezināt, bet kauns ir izlikties, ka zini.» Par to, ka bērni ir saprotoši, skolotājai ir daudz stāstu. Reiz gājuši pa dabas takām biosfēras rezervātā ap Kokšu ezeru. «Tur bebri bija sagāzuši baļķus, un manos gados tiem tikt pāri... Lielie puikas paņēma mani katrs pie savas rokas un tiem baļķiem dabūja pāri,» stāsta pedagoģe.
Vai tagad atskatoties izvēlētos būt par skolotāju? «Mans sapnis bija medicīna. Bet, kad mamma mira ar vēzi, es nevarēju pati viņai injicēt morfiju. Es domāju, ka būt skolotājai ir mana īstā vieta. To izjutu toreiz, kad kādu laiku nebiju skolā un kad mani sauca atpakaļ. Cik es biju priecīga atgriezties! Skolas zvans ir kā cīņas taure kara zirgam. Tevi sauc, un esi gatavs. Bet viegli nav. Visi uz skolotāju skatās kā uz katoļu mācītāju - lai tas augstāk neuzlēktu, skaļāk nepadziedātu, jautrāk nepasmietos, kādu mēriņu vairāk neiedzertu. Tā latiņa ir augsta. Bet no valdības skatpunkta esam nostādīti zemu,» domā V. Voliņa. Bet viņas nebūšot starp tiem, kas ies protestēt un streikot. «Jā, visi jau apkārt domā, redz`, skolotājs iet mājās jau pēcpusdienā, bet neredz to, ka pie burtnīcām jāsēž līdz vēlai naktij, lai labotu darbus, ka jāgatavojas nākamajām stundām. Visi redz tās 48 brīvās dienas vasarā, bet neviens negrib redzēt garās stundas visa mācību gada laikā,» un te skolotājas sparīgā balss mazliet aizlūzt.
Enerģijas avoti
Un kā ar dziedāšanu? «Dziedu! Tik plašā diapazonā kā agrāk gan vairs nevaru. Ar senioru kori biju Dziesmu svētkos.» V. Voliņa atļaujas kaut ko uzdziedāt klasē. Piemēram, ja kāds nokavē stundu, skolotāja viņu sagaida ar «Kur tad tu nu biji, Jānīti manu...» vai «Kamdēļ vēlu nāci tu...».Tas iedarbojoties labāk nekā strostēšana.
«Kāds ekstrasenss man teica, ka es enerģiju gūstu no zemes. Kad no skolas pārnāku mājās kā tāds pārdurts balons, uzsēžos uz velosipēda un braucu uz savu dārzu. Tur gan nomierinos, gan atgūstu enerģiju,» izklāsta skolotāja. Tulpju kolekcija no 82 šķirnēm gan samazināta līdz 70, dārzā no laboratorijas darbiem atgūstas kallas, ko skolotāja atkal nesīs uz klasi, kur uz palodzes aug «uzskates līdzekļi».
«Es baidos no brīža, kad būs jāpaliek četrās sienās. Lasīšana, televizors neatsver darbošanos dārzā. Agrāk adīju un tamborēju, bet tagad maksāju par jaunībā saņemto dustu,» skolotāja paskatās uz savām rokām ar mazliet pietūkušajiem pirkstiem. «To visur kaisīja, un nu tagad atsaucas - irdina kaulus.» Skolotāja nosauc latīnisko nosaukumu, kas šajā gadījumā izklausās gluži skarbi. Pirksti vairs nav tik veikli, bet šad tad viņa uzspēlējot arī akordeonu.
Kas bērnus motivē vairāk - uzslavas vai kritika? «Bērni un audzināšanas metodes mainās. Vajag teikt labus vārdus, taču lielīt vien nevajag. Lai arī krievu pedagogu Makarenko tagad pieminēt nav modē, tomēr, ja reizēm skolēns nodarījis gauži, skolotājs var parādīt arī to, ka viņš ir neapmierināts. Ar baltām ķepiņām strādājot, var aiziet pretējā galējībā. Citreiz jau nemaz neesmu tik dusmīga, cik parādu.»