Spēj «atdzīvināt»
«Audzinātājs ir aizstāvis, stiprā klints, uzticības persona. Tomēr viņam nepieciešamības gadījumā jābūt arī skarbam, citādi klase izies no rāmjiem. Viņam jāmāk sapurināt, ja «brālis slinkums» traucē mācību darbā, bet arī jāļauj skolēniem rīkoties patstāvīgi, pieļaut kļūdas,» uzskata Kuldīgas 2. vidusskolas 12. klases skolniece Krista Papēde. Viņasprāt, ja ar audzinātāju nepaveicas, klase kļūst patvaļīga, tajā valda negatīva gaisotne, vai arī skolēni iemācās pilnīgu neatkarību no pieaugušā. Par precedentiem «mēs visu darām paši, jo audzinātājs nepalīdz/viņam nav laika mums pievērsties» dzirdēts ik pa laikam.
Krista uzskata: klase ir audzinātāja spogulis, un audzinātājs - klases. Evelīna Puzo no Krāslavas Valsts ģimnāzijas piekrīt, lai gan norāda, ka skolēni ir dažādi - vieni no audzinātāja gaida rosību, uzmundrinājumus un iespēju cilvēciski parunāties, citi vēlas tikai kavējumu attaisnošanu un likšanu mierā. «Aktīvs audzinātājs spēj «atdzīvināt» negribīgus skolēnus. 7.-9. klasē mums bija tāda audzinātāja, un bez viņas mēs nebūtu darījuši daudz ko,» Evelīna stāsta. Pašreizējā audzinātāja gan esot visai pasīva, taču skolēnus piedalīties pasākumos rosina un motivē ar negodīgu, bet iedarbīgu rīku - aktīvajiem palielina atzīmi savā priekšmetā. Vairāki skolēni Skolas Dienai atzīst - pat ja audzinātāju mainīt gribas, ir bail to prasīt, jo viņš pēc tam var klasei «atriebties» savā priekšmetā. Savukārt Jana Kolbina no Salaspils 1. vidusskolas zina gadījumu, kad audzinātāja maiņa izdevusies. Skolas vadība skolēnu lūgumu izpildījusi, bet pēc krietna laika, kad pārliecinājās par skolotājas rīcību, un par maiņas iemeslu skaļi nerunāja.
Paraksti un pārmaiņas
Ja vidusskolēni savas pretenzijas spēj izteikt paši, mazākajās klasēs neizdevies klases audzinātājs galvenokārt ir vecāku sāpe. Vecāki portāla Diena.lv komentāros norāda uz spilgtiem pretmetiem - ir foršas audzinātājas un konstruktīvas 20 minūšu vecāku sapulces, un ir arī trīs stundu sapulces, kurās skolotāja vecākiem par bērniem tikai sūdzas. Kādu lasītāju uztrauc, ka no 1. līdz 3./4. klasei pamatā ar skolēniem nodarbojas viens skolotājs. «Tieši šī viena pedagoga atbildībā ir tas, (..) vai bērna pašapziņa un kāre uz zinībām tiek vairota vai nospiesta. (..) Vai situācijā, kad skolotāju trūkuma dēļ skolas direktoram jāpriecājas, ka vispār ir kāds, kurš var stāties pamatskolas klases priekšā, direktors vai kāds cits te var ko iebilst?»
Citai lasītājai - Mazajai Mijai - vissvarīgākais šķiet, lai skolotāja ir mātišķa, laipna, maiga - tāda, kuras vadībā drīkst kļūdīties, drīkst nesanākt, drīkst izteikt viedokli. Diemžēl meitas klases audzinātāja esot stīva un nīgra sieviete, kas neprot veidot kontaktu ne ar vecākiem, ne bērniem. Skolas vadība teic, ka skolotāja ieliekot ideālus zināšanu pamatus, lai gan ar audzināšanas darbu esot problēmas, un piedāvā vecākiem vākt parakstus, lai audzinātāju nomainītu. «Bet es nezinu, vai parakstītos, jo neticu, ka dabūsim ko labāku. Turklāt ģimenē izspriedām, ka drīzāk aktīvi nereaģēsim, jo šī ir bērnam laba dzīves skola - māca pielāgoties, paciesties. Iespējams, es domātu citādi, ja meita būtu kļuvusi par skolotājas īpaši nemīlētu bērnu vai tiktu pazemota Ziemassvētku pasākumā...» Parakstu savākšana arī ne vienmēr nes pārmaiņas. «Audzinātāju tikai aizsūtīja uz kvalifikācijas kursiem. Esot maģistre un pieredzes bagāta. Un pāris gadu līdz pensijai,» tā stāsta kāds lasītājs.
Sava loma jāsaprot
«Ja mazo klašu audzinātājs ir vienaldzīgs pret bērniem, viņš sevi kā skolotāju iznīcina, ļoti diskreditē, neviena cita skola viņu darbā negribēs. Laukos tas ir ļoti izteikti,» saka Ilūkstes 1. vidusskolas direktore Velta Šterna, kura par audzinātāju maiņas gadījumiem dzirdējusi, taču pati tādus nav piedzīvojusi. Viņa gan norāda, ka konfliktsituācijās «nav dūmu bez uguns». Ja ir problēmas, kaut ko var koriģēt, runājot ar skolotāju, taču «nevienam klāt nevar izstāvēt. Jābūt arī paša audzinātāja sapratnei, kādam jābūt.» V. Šterna atzīst, ka skolas direktoram rokas saista darba likumdošana, taču, ja ir pamatotas pretenzijas no vecākiem/skolēniem, audzinātājs jāmaina. «Bērni ir mūsu klienti.»
Arī Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktora Māra Braslas pieredzē nav bijis lielas neapmierinātības ar audzinātājiem. Tiesa, tie mainījušies citu iemeslu dēļ. «Ja klasi iedod audzināt nepilna laika skolotājam, agri vai vēlu gan klase, gan skolotājs jūt, ka kontakts un informācijas apmaiņa nav pietiekama,» saka M. Brasla un piebilst, ka konflikti rodas no komunikācijas trūkuma un tad talkā jāsauc arī skolas psihologs. Arī mūsdienu skolā klases audzinātājs ir tilts starp skolu, skolēniem un vecākiem, pirmais cilvēks, pie kā vērsties dažādu jautājumu risināšanā. M. Brasla gan nejūt, ka vecāki audzināšanas nastu uzkrautu tikai skolai, savukārt V. Šterna teic, ka Ilūkstē ir reizes, kad skolotājs bērnam sniedz to atbalstu, ko tobrīd nespēj ārzemēs strādājošie vecāki. «Bērni un vecāki no audzinātāja gaida sapratni, cilvēcību. Vecāki grib, lai viņš būtu stingrs un prasīgs, lai skolā kontrolē bērnu, seko viņam līdzi. Skolas vadība savukārt gaida, lai audzinātājs klasē pamana problēmu iedīgļus, pirms tās tiek ielaistas.»