Ja ne ārsti un medicīnas māsas, es nebūtu izdzīvojusi.» Mājās no slimnīcas Daina atgriezās tikai maijā. Sekoja ilga rehabilitācija Tērvetē. Pēc notikušā Daina joprojām ir optimiste un uzsver, ka svarīgi ir tas, kā cilvēks pats vērtē pasauli: «Apbrīnoju mediķus. Viņi katru dienu ir saskarē ar slimiem cilvēkiem, ar smagiem negadījumiem un nāvi. Vai katrs to spētu - neskaitāmas reizes dienā smagi slimajiem mainīt pamperus un ar karotīti barot niķīgu pacientu? Pasēdēt pie vecīša un klausīties jau nez kuru reizi viņa skumjo dzīvesstāstu, silti uzsmaidīt slimniekam un pateikt - skat, jūs jau šodien pats ceļat karoti! Cik daudz mazu vajadzību pēkšņi rodas cilvēkam, kas nokļūst slimības gultā, un katrs no viņiem kā mazs bērns greizsirdīgi vēlas, lai tieši viņam tiktu baltajos virsvalkos tērptā personāla uzmanība.»
Slimniekus neinteresē ne mediķa nepatikšanas personiskajā dzīvē, ne nogurums, kas rodas, strādājot vairākas slodzes un cenšoties nopelnīt naudu ģimenei. Pacients gaida ārstu, kas uzmundrina. Māsu, kas prasmīgi izpilda visas norīkotās procedūras, sanitāru, kas baro, mazgā, tīra, vēdina palātu un sabužina segu. Daina uzskata, ka cilvēki tagad vairāk gatavi prasīt uzmanību un kvalifikāciju no mediķu puses, bet nereti savā slimībā zaudē iecietību pret tiem, kas viņiem atdod zaudēto veselību.
Daina skumji pasmaida: «Varbūt tā bija laime nelaimē, ka auto mani notrieca vēl mūsu valsts treknajos gados, kad nauda medicīnai vēl nebija nocirpta līdz minimālam minimumam, taču domāju, ka mediķi savu iespēju robežās cīnās par cilvēka dzīvību arī tagad. Man sāp, kad pacienti dažu negodprātīgu mediķu dēļ vaino visu pašaizliedzīgi strādājošo ārstu un medicīnas māsu, un sanitāru pulku. Sāp, ka lielisko 1.slimnīcu, kuru par tautas saziedotajiem līdzekļiem uzcēla vēl aizpagājušajā gadsimtā, tagad grib likvidēt.»