Ar vīru esam precējušies jau 25 gadus, mums ir dēls un meita, šovasar piedzima pirmais mazbērniņš. Lai nu citi runā, ka tik ilgi nodzīvot laulībā nav viegli, mēs ar vīru joprojām saprotamies no pusvārda. Tāpēc esmu pateicīga visiem tiem mediķiem, kas piedalījās mana vīra dzīvības glābšanā. Pirms pāris nedēļām viņš bija paņēmis darbā atvaļinājumu, jo vēlējās pabeigt mājās iesākto remontu. Parasti vairākas reizes dienā sazvanāmies, bet todien vīrs nepacēla klausuli. Domāju, varbūt ieslēdzis kādu urbjmašīnu un nedzird? Bet mana sirds bija nemierīga. Tāpēc nolēmu paklausīt intuīcijai - izsaucu taksometru un braucu uz mājām. Ieejot dzīvoklī, pirmais, ko ieraudzīju, bija vīrs, kurš nedabīgā pozā bija nošļucis no atpūtas krēsla. Steidzīgi izsaucu ātros. Pat īsti nepaguvu aptvert, kas noticis, kad mediķi jau bija klāt. Dzirdēju tikai vārdus «insults, steidzami jāved uz Rīgu». Kamēr meklēju vīra pasi, viņš jau bija aizgādāts līdz mašīnai, un mēs devāmies ceļā uz slimnīcu. Visu ceļu mediķi rosījās gar vīru, kuru es tik ļoti baidījos pazaudēt. Savukārt mani viņi mierināja - mūsu mašīnai pretī braucot reanimācijas brigāde no Rīgas. Rīgā esot speciāla aparatūra šādu smagu slimnieku izmeklēšanai un ārstēšanai. Kaut kur pie Jēkabpils vīru iecēla reanimācijas mašīnā, pēc nepilnas stundas mēs jau bijām Rīgā.
Gribu pateikties visiem labajiem spēkiem, kas stāvēja mums klāt, - vīrs pamazām atkopjas. Ar katru dienu viņam kļūst arvien labāk. Ārsti dod lielas cerības, ka viss būs labi un pēc rehabilitācijas kursa iziešanas vīrs varēs atgriezties darbā. Nebiju domājusi, ka pašlaik, kad visā valstī runā par līdzekļu samazināšanu medicīnai un ārstu došanos strādāt uz ārzemēm, joprojām Latvijā ir mediķi, kas uzticīgi Hipokrata zvērestam. Paldies jaukajiem ātrās palīdzības brigāžu mediķiem, kas tik operatīvi reaģēja un palīdzēja glābt mana vīra dzīvību! Viņi ir īsta glābēju komanda!
Turpinām Privātās dzīves diskusiju
Slims krīzes laikā
Ja nelaimējies saslimt un meklēt mediķu palīdzību tieši tagad, kad veselības aprūpes sistēmā valda jukas, aicinām jūs, lasītāji, dalīties savā labajā/sliktajā pieredzē. Kāda bija ārstu un personāla sniegtā palīdzība un attieksme? Cik daudz naudas nācās maksāt par pakalpojumiem, ko valsts vairs nesedz?
Vai varbūt tagad darāt to, par ko brīdina ārsti, - vispār vairs viņus neapmeklējat un savas kaites ielaižat?