Šovs Sapņi par mīlestību, ar kuru Pugačova apceļo pasauli, pieteikts kā monoizrāde. Šis koncerts, kas uzreiz pēc pirmizrādes Maskavā 2009.gada aprīlī tika demonstrēts televīzijā, pārsteidza ar scenogrāfisku vērienu - aisberga atlūzas, kustīgas plāksnes, ekrāni, iespaidīga gaismu partitūra. Līdzīgi kā amerikāņu reperim Kanjem Vestam viņa 2008.gada monoizrādē Glow in the Dark. Dziedātājas šova muzikālais piepildījums nebija tik iepriecinošs. Programmā bija pārāk maz zelta hitu un pārāk daudz jaunu dziesmu. Pārāk daudz fonogrammas. Šeit var indīgi piebilst, ka Allas Pugačovas - tāpat kā Britnijas Spīrsas - koncertos «dzīvajā» dzied tikai publika zālē. Alla atzīst, ka viņas balss ir nosēdusies, un nenoliedz, ka koncertos tiek izmantotas iepriekš ierakstītās vokālās partijas. Skatītājus, šķiet, tas nemulsina. Šīs dāmas magnētisms, viņas pieredzes vēsture, kuru publika jau četrus gadu desmitus izdzīvojusi kopā ar viņu, iedarbojas spēcīgāk nekā jebkas, kas varētu būt izmantots pret viņu (gan objektīvs faktors - fonogramma, gan subjektīvi faktori - reputācija, gaume, vulgaritāte). Arī Jaunajā vilnī, kur Pugačova ir talismana vietā, katra viņas parādīšanās uzreiz elektrizē atmosfēru. Pērn vasarā šajā estrādes saietā viņa pat atļāvās nodziedāt dažas dziesmas dzīvajā - šie brīži bija maģijas pilni. Kad viņa dzied, patiešām dzied, - tā, kā viņa spēj to darīt tagad, - mainās pat viņas sejas izteiksme, viņa kļūst cilvēcīga. Šādus brīžus Alla nedāvina bieži.
Viss, kas noticis ar Pugačovu, viņas karjeras trajektorija un viņas izvēles sen apdziedātas viņas dziesmās. «Man patīk, ka varu būt smieklīga,» - dziesma no filmas Likteņa ironija. «Kāda gan jums daļa par tiem, par kuriem esat atnākuši pasmieties?» - Arlekīns. Viņa vienmēr balansējusi starp sirdi plosošu godīgumu un meistarīgu ākstību - ar to arī valdzinājusi. Viņa dziedājusi labāko komponistu Tariverdijeva, Zacepina, Šainska, Čerņavska, Paula dziesmas. Viņa dziedājusi Cvetajevas, Ahmaduļinas, Pasternaka, Vozņesenska, Mandelštama, Šekspīra tekstus. Tā bija Pugačovas 70.-80.gadu klasika, mūzika ar komplicētu uzbūvi, spēku, enerģiju, dziļumu. Pēc tam bija ekspresīvais disko, elektropops un new wave, apokaliptiskas histērijas, roks un reps. Alla drosmīgi eksperimentējusi ne tikai ar frizūrām, tērpu fasoniem un īpaši svārku garumu, bet ar pašas ķermeņa modifikācijām (tikai brīnums viņu pasargāja no nāves pēc kārtējās plastiskās operācijas).
Tiek uzskatīts, ka Pugačova ļoti ātri sasniegusi «absolūtu» - līmeni, kas neprasa tālāko attīstību. Vienīgais ceļš ir lejup, tas ir ceļš uz vienkāršošanu, kur valda pamatinstinkti, nevis smalkas dvēseles vibrācijas. Būdama gudra un talantīga, viņa tomēr izvēlējusies nevis elitāru pašizpausmi, bet gan kalpošanu tautai - to var interpretēt arī kā uzupurēšanos. Dziesmu vietā - skaitāmpantiņi (fiškas un kafeškas, tabļetočkas un maloļetočkas, baņka un tazik), nopietnu sarunu vietā - skandāli, tenkas, joki.