Dārzs, ceļš, apkārtne pamazām ietinās sniega klusumā. Kupenās pazuda divas mazās eglītes, aizsniga pastkastīte un putnu barotava. Aizsniga ceļš uz upi, un upe pati aizsniga. Pāri upei, kur vēl nesen stiepās zaļa meža svītra, tagad tā balta saplūda ar debesīm.
Sniegs ir labvēlīgs, kad to netramda, kad ļauj viņam būt. Sniegs ir garšīgs, pēkšņi uznirst atmiņa - kā garšoja sniegs bērnībā, tie mazie dūraiņos ieķērušies, savēlušies sniega gabaliņi, tieši tie bija visgaršīgākie. Suns arī vairs nedzer ūdeni, ēd tikai sniegu.
Par sniegu, tāpat kā par pasaulē notiekošo, pārsvarā tiek izplatītas sliktas ziņas. Apgrūtināti braukšanas apstākļi, krītošas lavīnas, netīrītas gājēju ietves. Gandrīz kā ienaidnieks sniegs parādās. Traucē civilizācijas ritmu. It kā mēs te būtu tā pasaules naba.
Tikmēr snigšana turpinās. Mierīgi tev tiek norādīts, ka dabā viss iet savu gaitu un tu, tāpat kā sniegs, esi šīs dabas daļa.
Augstos kalnu klosteros, kur dzīvo mūki, sniega laikā ceļi kļūst neizbraucami, viņus, jau tā no pasaulīgās dzīves aizgājušos, sniegs pilnībā atšķeļ no civilizācijas. Tas esot visdziļākais lūgšanu un meditāciju laiks. Un tas tiek pieņemts kā svētība, nevis kā pārbaudījums.
Nesen redzētajā filmā, kas stāsta par sirmu armēņu vīru, kurš pazaudējis sievu, viss norisinās it kā mazā, aizsnigušā pasaulē. Apkārt tikai sniega kaudzes un vāli, tāda sajūta, ka tur nekad nav bijis citādi un nebūs. Mūžīgais sniegs. Sirmais vīrs pa sniegotu ceļu viens pats uz krāmu tirgu plecos stiepj sievas skapi, kas viņiem dāvāts uz kāzām. Tad viņš aizbrauc pie sievas kapa, un viņam pa sniegu burtiski jāaizrokas līdz tam. Un tur, sniegā stāvēdams, viņš sievai stāsta par savu vientuļo dzīvi. Sniegs dod šim stāstam īpašu dziļumu un īpašu smeldzi par dzīves laicīgumu un vienlaikus par prieku un spēku to pieņemt.
Gruzīnu dzejnieks Šota Čantladze reiz uzrakstīja brīnišķīgas rindas - cavida tovli, movida mica -, kas nozīmē - sniegs aizgāja, zeme atnāca.
No rīta pēc nakts snigšanas izejot laukā, var redzēt savas vakardienas pēdas. Jaunais sniegs tās nedaudz aizputinājis, tomēr vēl arvien tās redzamas. Sniegs dod tev zīmi, ka var notikt arī tā - tavas pēdas aizputinās, tās pazudīs un nebūs redzamas. Lai tu neiedomājies, ka tu esi šeit noteicējs. Lai tu saproti un pieņem to un esi pateicīgs par šo brīdi. Un lai tu redzi, ko sniegs tev stāsta, - tavas pēdas tur ir, arī zem jaunās sniega kārtas ir. Un, kad sniegs aizies, atnāks zeme.