IZM uzskata, ka «nauda seko skolēnam» finansēšanas mehānisma ieviešana jau devusi nepieciešamo grūdienu un pārmaiņas pašvaldības virza pašas no sevis, taču nelielu pārsteigumu sagādājuši statistikas dati. Tie liecina - skolotāju skaits šajā mācību gadā ne tikai nav samazinājies, bet ir pat pieaudzis.
Skolotāji solidarizējas
Iepriekš IZM vadība ziņoja, ka šajā mācību gadā tiks ievērots moratorijs un skolēnu skaits uz vienu skolotāju* netiks kāpināts, bet turpmākajos gados tas pieaugs. Tas neizbēgami novestu pie nepieciešamības samazināt skolotāju skaitu, kas būtu līdzīgs scenārijs kā iepriekšējā mācību gadā, kad tika mainīts izglītības finansēšanas modelis un noteikts, ka novados jābūt vismaz astoņiem skolēniem uz vienu skolotāju, bet republikas pilsētās - ne mazāk kā desmit. Tomēr izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks (ZZS) jau pēc stāšanās amatā jautājumam par skolēnu un skolotāju skaita proporciju piegāja piesardzīgi un nu apstiprinājis arī oficiāli - tā joprojām paliks iesaldēta.
Proporcijas nemainīšana rada jautājumu, vai aizsāktās reformas izglītības sistēmā ir apstājušās. M. Gruškevics uzsver, ka ne, jo pašvaldības turpina reorganizēt skolu tīklu. Par to liecinot IZM saskaņojumi par skolu slēgšanu un reorganizāciju.
Tomēr speciālisti ir kritiski pret pašreizējo reformu gaitu, un arī statistika par skolotāju skaitu nesaka neko labvēlīgu. Papētot to, redzams, ka šajā mācību gadā ir teju par 500 skolotājiem vairāk. No sarunām ar izglītības jomas speciālistiem nojaušams, ka šis rādītājs sākotnēji bijis pārsteigums pašai IZM. No M. Gruškevica un citu izglītības speciālistu teiktā var izkristalizēt vairākus skolotāju skaita pieauguma izskaidrojumus. Pirmkārt, samazinās skolotāju vidējā slodze, tas nozīmē, ka skolotāji solidarizējas un strādā mazāk, lai viņu kolēģi nezaudētu darbu. Tas gan nozīmē, ka arī viņu alga ir mazāka. Otrs iemesls skolotāju skaita palielinājumam meklējams finansējuma svārstībās. Proti, pagājušā mācību gada pirmajā pusē skolas dzīvojušas «no rokas mutē» un iztikušas ar ļoti niecīgu finansējumu, taču no janvāra finansējums nedaudz pieauga, tas ļāva tarificēt trūkstošās stundas un uz to rēķina pieņemt darbā pedagogus, stāsta M. Gruškevics. Dati liecina, ka klašu komplektu skaits turpina sarukt, bet M. Gruškevics pieļauj, ka varbūt dažos priekšmetos finansējuma palielinājums ļāvis atgriezties pie dalījuma grupās, kas arī palielina skolotāju slodžu skaitu. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēde Ingrīda Mikiško papildina, ka daudzās skolās atgriezušās pagarinātās dienas grupas, kas arī audzē slodžu skaitu. Tiesa, dati varot nebūt pilnīgi precīzi, jo viens un tas pats skolotājs, kurš strādā vairākās skolās, statistikā tiekot «klonēts» un varot tikt pieskaitīts kā vairāki skolotāji.
Atgriezušies skolā
No informācijas, kas krietni detalizētāk raksturo skolotāju skaita pieaugumu, redzams, ka lielākais pedagogu skaita pieaugums ir vecumā no 60 gadiem, jaunākā gadagājuma mācībspēku skolās ir mazāk. Viens skaidrojums ir skolotāju sastāva novecošanās, taču šie skaitļi arī liecina, ka skolā atgriezusies daļa pirmspensijas un pensijas vecuma skolotāju, kas brīdī, kad spēkā bija ierobežojumi strādāt un saņemt pilnu pensiju, pedagoga darbu bija pametuši. M. Gruškevics to apstiprina un šo tendenci vērtē pozitīvi, jo «skolā atgriezušies tie labie skolotāji, kuri zaudēja darbu likuma normas dēļ». Vēlāk sarunas gaitā viņš gan piebilst: «Ļoti ceru, ka direktori izvēlējās ņemt labākos.» Eksperti gan uz šo tendenci neraugās tik pozitīvi. Pedagoģijas profesore Tatjana Koķe to vērtē kā neperspektīvu, jo skolēni mainās un grib, lai mainās arī skolotāji. Programmas Iespējamā misija vadītāja Zane Oliņa norāda - brīdī, kad trūkst kāda skolotāja, direktoram visvieglāk ir piezvanīt bijušajam skolotājam un palūgt, vai viņš nevar novadīt, piemēram, 10 stundas nedēļā. Speciālisti gan uzsver, ka dažos priekšmetos, īpaši fizikā, nemaz nav alternatīvu, jo jauni skolotāji gluži vai ar uguni jāmeklē.
Sociālā funkcija
Proporcijas iesaldēšanu atbalsta arodbiedrība, jo, kā norāda I. Mikiško, ir šaubas, vai tās maiņa un no tās izrietošā mazo skolu slēgšana kaut ko atrisinās, kamēr neesot izplānota nopietna strukturāla reforma ar stingri noteiktiem mērķiem.
No M. Gruškevica teiktā izriet, ka IZM proporciju neceļ, baidoties no sociālās spriedzes palielināšanās, jo tas novestu pie daudzu skolotāju atbrīvošanas no darba, taču tieši tas, ka skolu sistēmai ir jārūpējas arī par sociālo funkciju, izsauc asu kritiku. Tagad izglītībai pieiet nevis kā izglītībai, bet gan kā sociālā atbalsta programmai - nauda tiek sadalīta tā, lai skolotājiem būtu darbs, saka investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Viņaprāt, skolu skaitam jāsamazinās vismaz divreiz, ja ne pat četras reizes. Tiesa, sistēma esot jāreformē «no vairākiem galiem», piemēram, vispirms jārada mehānisms, kā skolotājiem iziet no izglītības sistēmas, nekļūstot par bezdarbniekiem. Z. Oliņa norāda, ka arī sociālais spilvens ir svarīgs, ar to saprotot, piemēram, bērnu nogādāšanu līdz skolai, kas varbūt atrodas tālāk nekā iepriekš, bet piedāvā labāku kvalitāti. Tomēr pašlaik, viņasprāt, sociālais spilvens tiek likts pāri izglītības kvalitātei.
* Oficiāli tiek rēķināts skolēnu skaits uz vienu pedagoģisko likmi