Kritizēt, lamāt un gānīt valsti Latvijā ir kļuvis stilīgi. Tā ir tēma, kas nojauc visas, pat sociālās un nacionālās, barjeras un spēj vienot bagātus uzņēmējus, pašpasludinātus inteliģences pārstāvjus un vienkāršus strādniekus. Vispārzināms, ka mums te viss ir ne kā pie cilvēkiem, ka šī nav normāla valsts, ka šeit ir mazas pensijas, smieklīgas algas, netaisnīga sociālā sistēma, lieli nodokļi, zaglīga elite un pie visa klāt arī pret savu gribu parādu jūgā iedzīti iedzīvotāji. Latvija iet uz grunti, tauta, uz ceļiem nospiesta izmisumā, mirst badu, un vienīgā iespēja izdzīvot ir doties prom, bēgt, kļūt par kalpu kaut kur citur, svešumā.
Gaušanās par sliktu dzīvi ir kļuvusi par lielas daļas Latvijas iedzīvotāju ikdienas sastāvdaļu, un, šķiet, daudzi, atkal raidot lāstus savas valsts virzienā, pat neaizdomājas par to būtību. Patiesībā jau mēs nemaz nedzīvojam tik slikti. Uz zemeslodes ir 204 neatkarīgas valstis, un absolūtais vairākums no tām - nabadzīgākas par Latviju. Tautas attīstības indeksa tabula, kas ir viens no objektīvākajiem rādītājiem, saka, ka esam 48. vietā pasaulē (apvienoti dzīves ilguma, lasītprasmes, izglītības līmeņa un IK uz vienu iedzīvotāju rādītāji, ja nepatīk šis indekss, var skatīties jebkuru citu - apmēram turpat vien būsim), par spīti finansiālajai krīzei, konsolidācijai un Parex kraham. Neskatoties ne uz ko, mūsu pašvērtējums vienmēr bijis zems, pat tā sauktajos treknajos gados, kad, kredītu skurbuļa apreibināti, ļaudis burtiski dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, daudzi uzskatīja, ka smokam nabadzībā, un mūsdienās paššaustīšanās sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus.
Šādā situācijā esam nonākuši jau sākotnēji aplami izvēlētu orientieru dēļ. Skandināvijas valstis, kurām esam vēlējušies līdzināties, ir vienas no turīgākajām pasaulē. Augstu mērķu virzīšana ir laba lieta, jau klasiķi ir teikuši: esiet reālisti, prasiet neiespējamo, taču visam tomēr ir saprāta robežas. Mēs kā dīvaini uzlūkotu kādu, kurš izlēmis kļūt tikpat bagāts kā Bils Geitss, bet, kad tas neizdodas, ieslīgst gandrīz vai neārstējamā depresijā un ir tuvu pašnāvībai. Šādu cilvēku neviens neuztvertu nopietni, taču tieši tā uzvedas Latvijas iedzīvotāji. Gribam līdzināties pasaules bagātākajām valstīm, lai gan drīzāk būtu jāpriecājas, ka esam kļuvuši par stabilu, vidusmēru. Arī šajās zemes cilvēki ir dažādi, kā piemērus parasti minam turīgākā vidusslāņa pārstāvjus un aizmirstam, ka arī Zviedrijā ierindas strādnieks nedzīvo greznā villā, nebrauc jaunākā modeļa mašīnā un neņem simtos tūkstošos mērāmus kredītus. Tur demokrātija ir ievērojami vecāka, ļaudis saprot, kas ir sabiedrības noslāņošanās, un uz priekšu virzās soli pa solītim - vispirms viens mazais mērķītis, tad nākamais, un beigu beigās būsim tikuši arī līdz lielajam. Gaudas līdz lieliem mērķiem un uzvarām nekad nav novedušas, to katram vajadzētu atcerēties, kad gribēsies mest ar akmeni savas Latvijas virzienā.