Starp prezidentūras puslaikam veltīto runu rindiņām ļoti svarīga vieta ir noklusētajam, proti, Kubas jautājumam. Par spīti vadošu spāņu politiķu un Kubas emigrantu iebildumiem, ES attiecību uzlabošana ar Kubu bija Spānijas prezidentūras lielais un skaļi pieteiktais mērķis, bet nu par to nedzirdam faktiski neko. Un labi, ka tā, jo kopš 1996. gada ES vienotā politika ir: vispirms cilvēktiesības, pēc tam - uzlabotas attiecības. Kaut gan «mūžīgā Fidela» brāļa Raula Kastro vadībā Kuba kaut ko kusli ieminējusies par iespējamām reformām un politieslodzīto skaits nokrities «tikai» līdz 200, šai komunisma flagmanī un anahroniskajā reliktā pēc būtības viss ir pa vecam. Pat ja Spānija postkoloniālā vainas sajūtā grib uz to skatīties caur pirkstiem, tās ieturētā delikātā paklusēšana šajā jautājumā ir uztverama pozitīvi: tā norāda uz Eiropas politisko vienotību, ko uz Lisabonas līguma pamata arī Spānija bija apņēmusies veicināt. Bet Kubas jautājuma izlaišanu varam labticīgi traktēt kā Spānijas prezidentūras frontes līnijas iztaisnošanu.
Un spēku konsolidēšanai ir iemesls kaut vai stratēģijas ES 2020 dēļ, lai Eiropā izveidotu ilgtspējīgu tirgus ekonomiku. Saprotams, ka trijos mēnešos to neizdarīt, un arī nākamie trīs Spānijai un ES paies, tikai virzoties uz komplicēto mērķi. Rīki tā sasniegšanai ir dažādi, to skaitā arī topošā direktīva par riska investīciju fondu (hedge funds) kontroli un dažāda veida tiesiskās sadarbības iedzīvināšanu saskaņā ar t. s. Stokholmas programmu.