Saprotams, ka 59 gadu vecumā kājas vairs nav tik ātras un rokas tik veiklas, taču Balderis joprojām rūpējas par savu fizisko kondīciju. Pirms svētdien paredzētās Latvijas un Krievijas veterānu spēles Helmutam vaicāju, cik reizes viņš nedēļā sporto? Hokejs un tiek atlocīti trīs pirksti, pēc tenisa - divi un «vēl jau vismaz vienu reizi tonusa uzturēšanai aizstaigāju uz sporta zāli muskuļus izvingrināt», saka Helmuts un atplaukst smaidā, kad viņam arī šobaltdien piemēroju profesionāļa statusu.
Piņķu hallē precīzi norunātajā laikā Helmuts mani sagaidīja ar retro stila KOHO hokeja somu. Mēģināju minēt, ka soma varētu būt 1980. gada ražojuma. Helmuts precizēja, ka nedaudz vecāka - saņemta pirms 1977. vai 1978. gada pasaules čempionāta.
Vienojoties par intervijas laiku un vietu, Balderis apjautājās - par ko īsti runāsim? Sacīju, ka būtu vērts atcerēties vecos labos laikus. «Tie ir pagājuši un vairs neatgriezīsies,» atrunājās Helmuts. Jā, bet var taču mēģināt iztēloties neiespējamo, proti, kurā laika periodā Balderis gribētu atgriezties?
«Katram laikam bija savi plusi. Svarīgi, lai būtu laba komanda un draudzīgi partneri. Hokejs ir komandas spēle.»
Vecajos Dinamo laikos gan bija uzskats, ka ar Balderi komandai ir pavisam cita jauda?
Partneriem ir jābūt. Jā, Balderis gribēja vairāk iemest un atdot vairāk piespēļu, bet tāpēc arī no viņa vairāk prasīja. Tā laika presē Balderis saņēma arī visvairāk kritikas. Ja man nebija vismaz viena iemesta ripa vai pāris piespēļu, tad uzskatīja, ka bijusi slikta spēle. Ja tikai viena piespēle, tad uzskatīja, ka esmu ar baletu nodarbojies uz ledus.
Tiešām saņēmi pamatīgu kritikas devu?
Bet kā savādāk! Tolaik sapulces bija gandrīz katru dienu, spējām tikai klausīties, ko par mums saka.
Treneris Viktors Tihonovs savos izteikumos bieži šāva pār strīpu?
Domāju, ka jā. Prasībām ir jābūt - šaubu nav, taču ir arī robeža, kur hokejs beidzas un kur katram sākas personiskā dzīve. Kā lai es saku labus vārdus par Tihonovu, ja 1976. gadā viņš manā priekšā aizcirta durvis braucienam uz olimpiādi. Izsaukums bija atnācis, bet uz nometni es nemaz netiku palaists. Tādu rīcību citādi kā par nelietību nevar nosaukt.
Tihonovs nepalaida prom no Rīgas Dinamo?
Tieši tā. PSRS izlases galvenais treneris bija Boriss Kulagins, kurš pēc decembra Izvestija turnīra man teica, lai es neuztraucos, jo viņš mani redz sastāvā spēlēšanai olimpiādē. Uz Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju no Maskavas atnāca oficiāls izsaukums, bet Tihonovs pateica, ka Balderim nav jābrauc uz olimpiādi. Visu cieņu Kulaginam un Majorovam. Tie bija krievu treneri, kuri savu vārdu turēja, turpretī Tihonovs... Kulagins pat teica, ka viņam neesot svarīgi, pāriešot es spēlēt pie viņa uz CSKA vai nē, tik un tā PSRS izlasē man vieta būšot.
Uz CSKA tomēr pārgāji, kad treneris jau bija Tihonovs.
Ikvienam spēlētājam ir vēlme spēlēt zvaigžņu komandā. NHL savulaik tāda bija Monreālas Canadiens, PSRS telpā - Maskavas CSKA. Mani aicināja arī uz Maskavas Dinamo, bet uz turieni es negāju. Man teica: nu labi, tikai tad tikai neej uz CSKA, bet paliec Rīgas Dinamo. Tajā vasarā vēl nebija zināms, ka Tihonovu pārcels uz CSKA.
Kāpēc tomēr aizgāji?
Izvēles iespējas īsti nebija. Maskavas Spartak spēlējošais Sergejs Kapustins bija līdzīgā situācijā. Mums abiem vajadzēja iet dienēt, un Maskavas vadība norādīja, kur mums labāk būtu spēlēt nākamajā olimpiskajā ciklā.
Tā laika prakse ar supermaiņu izveidošanu ilgākam laika periodam būtu noderīga arī mūsdienās?
Divu vienādu spēlētāju laukumā jau nav, tāpēc jāatrod labākais risinājums. Viens ir labs nobeiguma fāzē, otrs prot uzvilkt uz sevi pretspēlētājus un atdot piespēli, bet trešais cīnās aizsardzībā.
Pieci balderi uz laukuma vienlaikus jau nebūtu vairs labi...
Par to man grūti spriest. Lai vērtē līdzjutēji. Es vienmēr laukumā esmu cienījis partnerus, viņi attiecīgi arī mani.
Kuri iekļūtu tavā piecniekā, ja būtu iespēja no visiem laikiem izvēlēties?
Aizsardzībā par partneriem ņemtu Ozoliņu un Hatuļevu, uzbrukumā - Deņisovu un Jemeļjaņenko.
Uzbrucējam galvenais ir gūtie vārti?
Bet kā savādāk! Švaki tagad daudziem klājas ar vārtu gūšanu... Bet ko var no viņiem gaidīt, ja nav virzības uz vārtiem. Ja nevari iemest, tad paliec pēc treniņa un atstrādā metienu no vairākām pozīcijām. Es savulaik tikai tā darīju. Uzbrucējam ir jābūt radošam un ar izdomu. Treniņos atstrādāju visādus variantus - kā mani turēs, kā es metīšu no vienas vai otras vietas, kur atlēks ripa. Domāt, domāt un vēlreiz domāt vajag laukumā.
Pats izdomāji vai tomēr no kāda aizguvi firmas triku ar nūjas izlikšanu starp kājām pirms metiena?
Tas ir mans izdomājums. Treniņos improvizēju, līdz sāku lietot spēlēs. Sarūgtināšu tos, kuri uzskata, ka jaunais soms (Granlunds) ir pirmais, kas ripu vārtos ievilka no paceltas nūjas lāpstiņas. Pirms 40 gadiem Aleksandrs Maļcevs to jau darīja.
Kāpēc trenera karjera bija tik īsa?
Negribēju vairs dzīvot nometnēs. Ātri vien arī secināju, ka pašam spēlēt tomēr ir vieglāk nekā iemācīt.
Salīdzinoši agrā vecumā beidzi spēlētāja karjeru PSRS čempionātā?
Jā, man bija 33 gadi. Pēc tam viens žurnālists bija izrēķinājis un man skaidroja, kāpēc tā noticis. Izrādās, punktu es esot pielicis 33 gados pēc 333 iemestajām ripām.