«Pašreizējā sastāvā mums ir jauni un spējīgi futbolisti ar lielu potenciālu spēlēt mūsdienīgu futbolu,» pirms mača Turcijā atzina izlases treneris Aleksandrs Starkovs. Nav skaidrs, ko tieši viņš domājis ar jēdzienu «mūsdienīgs futbols», bet viņa teiktais liek noprast, ka runa ir par citādu futbolu nekā izlases veterānu spēlētais.
Daudz jau rakstīts par Lech spīdekļa Rudņeva izmantošanu valstsvienībā. Daudzi ir vienisprātis, ka viņš ir uzbrukumu nobeidzējs, nevis veidotājs. Polijā Artjoms ir vienīgais «tīrais» uzbrucējs, taču aktīvi ir vidējās līnijas spēlētāji, kas divatā un pat trijatā darbojas tūlīt aiz viņa. Latvijas izlasei ierastajā 4-4-2 shēmā aiz viņa darbojās tikai pretinieku balsta pussargi, kamēr Latvijas centra pussargi ganījās tuvāk savam soda laukumam. Pagājušā atlases cikla beigās aiz Rudņeva darbojās Aleksandrs Cauņa un «dziļumā» gāja Māris Verpakovskis, kas veicināja pakāpenisku pāreju uzbrukumā. Atteikšanās no pussargu un uzbrucēju spēles līnijā var kļūt par atslēgas punktu PK kvalifikācijā.