Izstāde nav «zelta» darbu kanons labāko sasniegumu izpratnē. Tas nav arī zelta kā materiāla pētījums - ne visos eksponātos jāmeklē zelta substances klātbūtne. Tas varētu būt pat konceptuāls uzstādījums, sasaucoties ar starpdisciplināru pētījumu ievirzēm (6. Starptautiskā zinātnes, literatūras un mākslas biedrības Eiropas konference jūnijā būs veltīta faktūrām, materiāliem, virsmām, struktūrām dažādās nozarēs).
Izstāde tiecas aptvert zelta duālo nozīmi cilvēces vēsturē un tā atspoguļojumu latviešu mākslā, plašā amplitūdā svārstoties starp pozitīvajām un negatīvajām kvalitātēm, diezgan tieši sekojot simbolu vārdnīcas loģikai - ilustrēt visu, kam vien kāda saistība ar zeltu. No vienas puses, tas ir mūžības, gaismas un mīlestības simbols (attiecināts arī uz saules gaismu XX gs. sākuma impresionistu V. Purvīša, J. Valtera u. c. darbos), no otras, - apzīmē arī alkatību un pieķeršanos materiālajai pasaulei. No vispārējām simboliskajām nozīmēm atvasinātas gan universālu (H. Vorkala Zelta griezums, 1978, I. Blumberga Zelta laikmets, Sudraba laikmets, Dzelzs laikmets, Vara laikmets, 1989), gan vairāk nacionālu un lokālu motīvu interpretācijas, piemēram, «Gaismas pils» kā grāmatu nestās gaismas metafora (I. Iltnere Bibliomānija, 2010, T. Krivenkova, Gaismas pils, 2008).
Sakrālais, mantiskais, tautiskais
Kuratores sacītais, ka «stājmāksla izaugusi no ikonu glezniecības», uzskatāmi izpaužas, piemēram, Ineses Siliņas gleznā ar padomiski prozaisko nosaukumu Darba diena ražošanas apvienībā Aldaris (1985), kur tieši citēta ikonu glezniecība ar centrālo daļu ietverošajām svēto dzīves ainām. Lai arī ikonu zeltainais pamats ir nepārprotams debesu gaismas simbols, plašāko upura un upurēšanas tēmu (gan kristīgās tradīcijas, gan mazas tautas upura kompleksa izvērsumu) pasvītro tieši Latvijas Bankas veidotā filma Latvijas zelts, kas devusi projekta pirmo impulsu. Latvijas sieviešu ziedotās zeltlietas nacionālas valsts tapšanas brīdī met tiltu uz mūsdienu ziedošanu idejas vārdā (piemēram, nebraucot dzīvot, kur izdevīgāk?). Scenāriju konkretizē ekspozīcijas anotācija: «Izstādes pirmās zāles varas, naudas, upuru un tautas dramatiskās attiecības otrajā zālē pāriet metafiziskā attīrīšanās un garīgās izaugsmes aicinājumā. Kosmiska mūžības elpa staro no mīlestības, saules, gaismas un bezgalīgās telpas tēliem, kuros notiek alķīmiskie garīgās transformācijas procesi.»
Skatītājs vispirms nokļūst naudas, zelta teļa pielūgsmes problēmu lokā. Tad dodas uz otro zāli, apsverot nacionālā patosa inspirēto tēzi «Mans zelts ir mana tauta». Dainas Dagnijas Džentlmeņi un buļļi (2008) apcer naudas lomu laikmetīgās mākslas lauciņā, portretējot par izcilībām atzītos finansiālo veiksmes stāstu varoņus Endiju Vorholu, Džefu Kūnu un Demjenu Hērstu. Jura Putrāma sauklis «Es nedomāju, ka mēs esam ieradušies uz zemes tāpēc, lai daudz un smagi strādātu, sapelnītu kaudzi naudas un pēc tam nomirtu» skan kā izmisīgi patiess antikapitālista anarhista lozungs, proti, meklējam taču kādu augstāku jēgu. Varbūt vērts skatīties uz nacionālajām vērtībām? To apliecina vesels tautumeitu cikls (Dž. Skulmes Dziesmai šodien liela diena, 1965, M. Poļa Sapņojums, 1982, I. Avotiņas Sapnis par laimi). Zīmīgi, ka tautumeitas gluži kā apburtās princeses mēdz būt aizmigušas, gaidot modinātāju, kas pārvērstu īstenībā sapni par nacionālo uzplaukumu.
Ezotēriskie piedzīvojumi
Turpmākajam darbu klāstam būtu jāvedina garīgās atmodas virzienā. Bet asociatīvās pārejas ne viscaur ir vienlīdz gludas un tveramas, piemēram, bioloģiskais «sānlēciens» Viļņa Zābera un Helēnas Heinrihsones darbos. Arī viena mākslinieka darbu migrācija caur dažādiem kontekstiem (no vienas zāles otrā) kopiespaidu manāmi saraibina (Līvijai Endzelīnai - gan naudas, gan alķīmijas tēma, Borisam Bērziņam - upurēšana, sienu bezgalīgās telpas u. c.). Jāatzīst, ka apgaismojuma, stendu un anotāciju krāsu variācijas rada emocionāli daudzveidīgus telpas segmentus. Piemēra, alķīmijai veltītā sadaļa ar Jāņa Strupuļa Alķīmiķiem (1987), Barbaras Gailes metāliski vizošajiem audekliem («alķīmisks» jaunrades process), Frančeskas Kirkes objektu Zelta sirds (2010) iegūst papildu noslēpumainības auru, pateicoties melnajam fonam un fokusētajai gaismai. Izcilu saspēli veido darbu trio otrās zāles galā - Sigurda Vīdzirkstes zeltainais kibernētiskais visums, Kirila Panteļejeva amizantais apskaidrības simbols Priekšpilsētas Buda un Ilmāra Blumberga radītie Jāzepa un Asnates tērpi no izrādes Jāzeps un viņa brāļi. Zeltā ietērptie skeleti bez kādiem verbāliem lozungiem liek apjaust cēlā metāla mūžīgumu un cilvēciskās eksistences īslaicību. Izstādes emociju gamma ir iztērētā laika vērta, lai arī daudzveidīgo impulsu mozaīkā sadzīvo spilgtāki un blāvāki akcenti.