Kolosi noveco
Pasākums, kas pulcēja teātra profesionāļu simtus, precīzi uzrāda šī brīža Eiropas teātra temperatūru. Eiropas teātra balvu saņēma Pēters Šteins, teju vienīgais šī kontinenta teātra koloss, kura vārds vēl nebija iekalts balvas saņēmēju marmora plāksnēs. Metrs Krieviju aplaimoja ar slābanu Heinriha fon Kleista Sasistās krūzes iestudējumu (Klausa Marijas Brandauera iznāciens Ādama lomā) un kuriozu jaundarbu - debiju aktiera ampluā Faustā. Fantāzija, kur brīnišķīga pianista pavadībā mocīja J. V. Gētes tekstu ar amatierisku balss tricināšanu.
Žūrijas speciālbalva izrādīja cieņu mājiniekiem - deviņdesmitgadniekam Jurijam Ļubimovam, kura jaunākā izrāde rāda, ka labākie gadi režisoram krietni aiz muguras. Toties publiskā tikšanās reizē Pēterburgas Teātra akadēmijā Jurijs Petrovičs pierādīja, ka joprojām ir līmenī, eleganti tiekot galā ar pavāja intervētāja bulvārpresē, ne profesionāļu forumā iederīgiem jautājumiem.
Tālāk - četrdesmitgadnieku uznāciens. Jauno teātra realitāšu balvu saņēma rekordliels profesionāļu skaits - seši: slovāks Viljams Dočolmanskis, britu zvaigzne Keitija Mičela, portugāļu Teatro Meridional, kā arī krievs Andrejs Magučijs, soms Kristians Smeds un īslandiešu kompānija Vesturport. Daļu vārdu zinām, citi ir jaunums, bet acīmredzams, ka elitē notikusi neatgriezeniska paaudžu maiņa.
Dvēsele tehnikā
Runa nav tikai par to, ka vienas paaudzes radošie avoti izsīkst, kamēr otra atrodas spēku pilnbriedā. Runa ir par attieksmi pret darbu. Pārcilvēcisku perfekcionismu, kas rodas no, šķiet, pat plēsoniskas nepieciešamības par katru cenu izteikt sevi teātrī, bet kas vienlaikus spēj neticamajā tehniskajā sarežģītībā nenožņaugt dvēseli. Piemēram, K. Smeda Somijas Nacionālajā teātrī iestudētā Mr. Vertigo tehniskās prasības krievus satracināja tā, ka pa festivālu klīda basņas par režisora kašķīgo raksturu un kaprīzēm, kā arī atziņa, ka izrādi «drošības apsvērumu dēļ», visticamāk, nerādīs. Parādīja.
Paldies par to, jo tādu iestudējumu vēl nebiju redzējusi.
Taisnība sajūsminātajām recenzijām, sarunām, pusizteiktajiem vārdiem un nopūtām, kas kā rēgs klīst pa Eiropu, ceļot somu režisoru vai debesīs. Tāda izrāde pēc loģikas likumiem nemaz nevar pastāvēt. Satriecoši skaista, atbruņojoši atklāta, ģeniālu izdomu un tehniski megasarežģīta, intelektuāli un emocionāli pārsātināta līdz sprādzienbīstamai intensitātei. Bet ne mirkli nerodas sajūta, ka kaut kā būtu par daudz. It kā izrāde nebūtu radīta, bet izaugusi kā eksotisks zieds tuksneša smiltīs. Ticiet, ja rodas iespēja, Mr. Vertigo ir iestudējums, kas jāredz katram, kurš interesējas par teātri kā mākslu.
Laiks tur - augšā
Vesturport man ir jauns vārds, kaut trupa dibināta jau 2001. gadā. Skatē ansamblis rādīja divas izrādes - F. Kafkas Metamorfozes un J. V. Gētes Faustu. Pēc pirmās garlaikotā profesionālismā pārrunājām interpretāciju un atsevišķus tehniskus paņēmienus. Meistarību, ar kādu galvenā varoņa lomas atveidotājs rāpo pa sienām, kad viņa tēls kādu rītu piepeši pamostas vaboles miesā. Faktu, ka lasījumu acīmredzami ietekmējusi Īslandes krīze, jo aktieru grupa F. Kafkas tēloto metafizisko metamorfozi pārvērtusi sociālā, rādot, kā varonis tipiskā bankas klerka uzvalkā zaudē vietu ģimenē un sabiedrībā, kad vairs nespēj pildīt savu naudas sagādātāja funkciju. Pēc otrās izrādes no garlaikotības vairs nebija ne vēsts. Neatceros, kad pēdējo reizi teātrī būtu smējusies līdz asarām, vienlaikus dziļi pārdzīvojot varoņu ciešanas.
Īpašo efektu veido neparasts «aksesuārs» - pāri zālei novilts elastīgs siets, kurā no šņorbēniņiem salec Mefistofeļa izsauktie gari. Īslandiešu Fausts pa daļai notiek veco ļaužu pansionātā, pa daļai tur augšā - garu, teātra valstībā. Skatuves telpā ir Ziemassvētki, un Grietiņa, simpātiska divdesmitgadīga medmāsa, nolemj iepriecināt vecīšus ar uzvedumu. Tur augšā noris cita dzīve, valda citas likumsakarības. Tad dzīve un māksla saplūst neatšķetināmā ņudzeklī. Kaut kur skatuves stūrī mirst ratiņkrēslā guļošs pacients, no viņa ķermeņa izkūņojas Mefistofelis. Viss kā grāmatā, kuru novecojusī teātra zvaigzne Johans tik labi pārzina. Gandrīz viss, jo, kā norāda Mefistofelis, laiks, tāpat kā mode, mainījies. Johans uz brīdi gan top jauns - apmainās ķermeņiem ar vienu no izsauktajiem gariem un gūst Grietiņas pretmīlu, bet ne par to šodien ir stāsts... Ja īslandiešu Faustu izlobītu no ainām, kas pilnas satriecoši skaistas akrobātikas, asprātīgu komentāru, kultūras alūziju, atliktu tikai divi tēli. Izrādes beigās Johans, atkal novecojušā ķermenī, uz ceļiem lūdz Dievu - jebko par vēl vienu iespēju... Dievs klusē.
Laiks nepielūdzami rit uz priekšu. Tikai tur - augšā - ir citādi. Tur, radīšanas trakumā klupdami un krizdami, kaut kruķiem vai ratiņkrēslā pārvietojas tie, kuriem izdevies nozagt sev vēl mazliet dzīves.
Brauciens notika ERAF finansētā projekta Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā ietvaros.