Ar minēto Makluena motīvu sasaucās arī šī ikgadējā festivāla tēma - RESPONSE: ABILITY, izteikta kā vārdu spēle par jēdzieniem, kas, savienoti vienā vārdā, angliski nozīmē «atbildība», bet sadalīti divos vārdos - «atbilde: spēja».
Ar Makluena citātu un festivāla tēmu tā organizētāji aicināja uz apceri par jautājumu, kā mēs dzīvojam ar internetu un tajā. Sociālo tīmekļu ausma, mobilo komunikāciju tehnoloģiju augstā kvalitāte un reālā laika mediji rezultē nepārtrauktā sabiedrības saziņā. Tajā pašā laikā privāto datu paātrinātā un nepārskatāmā ieplūšana gigantiskos sociālo mediju rezervuāros riskē padarīt «lieliskāko republiku uz zemes» (tā internetu dēvē teorētiķis Deriks de Kerkhovs) par kontroles un zaudētas brīvības impēriju. transmediale''11 uzdeva jautājumu, kādas iespējas cilvēkiem ir reaģēt uz šīm norisēm.
Kandžas instalācija
transmediale mēģina būt sociālpolitiski aktuāls, tomēr reizēm tikai pakārtoti rezonē to, kas notiek faktiskajā pasaulē. Šad tad mākslas un tehnoloģijas izaicinošais festivāls intelektuāli ir interesantāks nekā mākslinieciski ar saviem asprātīgajiem un provokatīvajiem veidiem, kā izaicināt un tehnoloģiski «apjāt» varas un biznesa struktūras. Taču šoreiz iznāca gandrīz otrādi. Aicinājums kritiski izvērtēt sociālos tīmekļus palika konferences daļā un reizēm aprobežojās ar banāliem secinājumiem, bet izstāde aptvēra plašu spektru tēmu un arī nespeciālista uztverē skaidri sasaucās ar reālo pasauli. Piemēram, Pola Vanūzes videoinstalācijas un bioloģiskā pētījuma hibrīds Latent Figure Protocol kritiski apspēlēja mūsdienu paradigmu, ka ģenētiskais profils jeb tā dēvētais DNS «pirkstu nospiedums» ir unikāls indivīda identitātes kods, un demonstrēja, kā ar to var manipulēt. Singapūrieša Ho Tzu Njeņa videodarbs Ņūtons sterili baltā vidē attēloja albīnu ķīnieti, kuram uz galvas uzkrita balta, tukša grāmata, izraisot ķēdes reakciju, kas simbolizē vērtību tukšumu, kas bieži raksturo zinātni un mākslu. Asprātīgākais bija festivāla balvas laureāts - indonēziešu mākslinieku grupas akustiskā instalācija Intelligent Bacteria, kas apspēlēja epidēmisko mirstību no neattīrītas kandžas Indonēzijā. Instalācija bija ne vien interesants mākslas darbs, bet arī mēģinājums pievērst uzmanību tradicionālajai alkohola kultūrai un ar praktiskiem padomiem veicināt drošu fermentēšanas procesu.
Virtuālā realitāte kapitulē
Daudzu, tostarp mans, favorīts kā pērn, tā šogad, šķiet, bija amerikāņu režisora Reinolda Reinoldsa (Reynold Reynolds) veikums ar viņam raksturīgo un perfekti atstrādāto estētisko parakstu. Tā bija sirreālā un eksistenciālā videoinstalācija Six Easy Pieces no The Secrets Trilogy jeb Noslēpumu triloģijas cikla, ar ko mākslinieks strādājis pēdējos trīs gadus. Šis darbs pēta dzīves, konkrētāk, laika un telpas neredzamās robežas. Ambiciozs uzstādījums, ar ko Reinolds tiek galā apbrīnojami. Darbs sastāv no klaustrofobiskām un skaistām filmām, sešiem ekrāniem un sakņojas ievērojamā amerikāņu fiziķa Ričarda Feinmana grāmatā Six Easy Pieces: Essentials of Physics.
Epizodē Life and Machine Citā ekrānā kāds šķebinoši aizskaroši mēra šīs sievietes ķermeni un salīdzina to ar laika un telpas vienībām. Perfektajai vizualizācijai grūti atrast adekvātu aprakstu - tā ir poētiska asociācija un filozofiska ideja, kas padarīta konkrēta ar neparastu stāstnieka iztēli un operatora darbu. Pārsteidzošākais, ka šis darbs tika radīts «dzīvajā» režīmā mākslas ateljē, auditorijas priekšā, bez jelkādas datorgrafikas. Virtuālā realitāte, ko, šķiet, transmediale reizēm pārvērtē, kapitulē tā priekšā.