Karalienes sajūta
«Regīna nozīmē karaliene,» rakstīts izrādes pieteikumā. Un tieši «karalienes», tas ir - ārpus ikdienības esošās, sajūtu izrādē centīsies atklāt Laura Groza un Lilita Ozoliņa. «Viņai ir tikai melns un balts. Nav pāreju. Tāpēc man ir daudz savu jautājumu - ko es varu saprast, ko varu pieņemt, ko nevaru. Izrāde būs jautājums, nevis atbilde,» saka L. Ozoliņa.
Cik lielā mērā iestudējums ir par sievieti, cik daudz tas stāsta par mākslinieci? Regīna esot abu daļu mijiedarbība. Pat ņemot vērā, ka radošai sievietei abas dzīves puses nereti ļoti grūti sabalansēt? «Jā. Tā ir liela atšķirība no vīrieša pasaules. Vīrietim nav tik daudz jāupurē kā sievietei radošā profesijā. Šis ir Regīnas Ezeras teksts: mēs, sievietes, nespējam neko izcilu ne uzrakstīt, ne nospēlēt, nedz izkalt, aiz pārpūles gāžoties nost no kājām. Mēs esam izturīgākas par vīriešiem, bet nespējam,» aktrise citē. Izeja? «Kā viņa pati saka, nevajag to visu publiski klāstīt. Vienkārši nolieciet spalvu, pienesiet ēdienu savam vīram, ar smaidu slaukiet putekļus un pieradiniet sevi pie domas, ka tā ir jūsu misija. Un mieriniet sevi ar Raiņa vārdiem «Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada». Tagad man patīk šī viņas ironiskā attieksme ne pret vīrieti kā tādu, bet pret vīrieti radošā profesijā.»
Pretrunās
Par savu rakstnieci Lilita Ozoliņa Regīnu Ezeru tomēr nesauc. Kas atgrūž? «Mīlestība.» Aktrise skaidro: «Vēstules, ko viņa rakstīja Gunāram Priedem, ir skaistas bez gala. Bet. Ja ir mīlestība, un es esmu spējīga to izpaust vārdos, bet mana vēstulēs izteiktā mīlestība negūst atbildi... Cik daudz radoša sieviete izmanto šo noraidījumu savam radošam darbam? Vai tiešām mīlestība pazūd, pārvēršas tikai sāpēs? Man liekas, mīlestības skaistums pastāv, neatkarīgi no tā, vai vēstules ir pieņemtas vai ne. Es domāju, ka mīlestībā neviens nevar teikt - tev mani jāmīl, jo es tev uzrakstīju tādas vēstules.»
Otrs fakts, kas licis L. Ozoliņai aizdomāties, ir rakstnieces dienasgrāmatas. «Uzzināju, ka Regīna Ezera savas dienasgrāmatas aizejot bija nolikusi redzamā vietā. Un tagad jautājums - ja dienasgrāmata ir intīmais, kas tevī ir tik dziļi, tas neiet kopā ar faktu, ka to noliek apskatei.» Tomēr tieši šīs pretrunas esot «šausmīgi interesantas». «Arī tas «vienu brīdi dzenu visus prom, otru apvainojos, kāpēc visi mani atstājuši» tomēr ir tā... Tādas pretrunas var apvienoties tikai radošā sievietē.»
Izrāde nestāstīs R. Ezeras biogrāfijas faktus, tādēļ daudz atkarīgs no skatītājiem - uztvers mājienu par darbu un mīlestību vai ne? Jebkurā gadījumā skatītājs nebūs zaudētājs. «Šodien svarīgi apzināties cilvēku kā vērtību. Īpaši tāpēc, ka katru dienu tev saka - tu nekas neesi. Šodien cilvēks ir statistika, bet katrā ir tādas dzīles.»