Paralēli tam pastiprinās arī tendence, ka iedzīvotāji publiski, piemēram, sociālajos tīklos, pauž savu viedokli - turklāt nereti arī asā formā - par dažādu uzņēmumu piedāvātajām precēm, pakalpojumiem un uzņēmumu darbinieku komunikācijas stilu.
Juristu viedokļi gan ļauj secināt - robeža starp vārda brīvību un sabiedrības tiesībām zināt un uzņēmēju uzskatiem par savu godu ir nosacīti definējama.
Tiesāšanās kā dzīvesveids
«Bez šaubām, goda un cieņas aizskaršanas jautājums ir sarežģīts, jo, vērtējot, ir vai nav noticis goda un cieņas aizskārums, vienmēr jāņem vērā konkrētā situācija, iesaistītās personas un situācijas konteksts. Goda un cieņas aizskārumu kontekstā arī jāatceras, ka šajā gadījumā tiek pretstatītas personas (arī juridiskas personas) tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un vārda brīvība, sabiedrības tiesības uz informāciju. Jautājumā par juridiskas personas goda un cieņas esamību tiesību zinātnieku domas mēdz dalīties, proti, vai juridiskai personai var būt gods un cieņa, vai pareizāk nebūtu to saukt par reputācijas aizskārumu, tomēr pastāvošā tiesu prakse rāda, ka šie jēdzieni netiek nošķirti un arī juridiskām personām tiek piespriestas kompensācijas par goda un cieņas aizskārumiem,» Dienai norāda zvērinātu advokātu biroja Kļaviņš Ellex zvērināta advokāte Irina Kostina.
Savukārt advokātu biroja Sorainen partneris, zvērināts advokāts Agris Repšs uzskata, ka par goda un cieņas aizskaršanu noteikti var runāt arī juridiskas personas gadījumā. Tā tiek aizsargāta tāpat kā fizisko personu gods un cieņa. Viņš akcentē, ka tas izriet no Latvijai saistošām starptautiskajām konvencijām par cilvēka tiesību aizsardzību, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas tiesu prakses.
A. Repšs uzsver, ka dažāda veida tiesvedības par goda un cieņas aizskaršanu ir plaši izplatīta prakse gan Latvijā, gan citur pasaulē. «Šādu lietu ir ļoti daudz! Tie ir bieži un regulāri gadījumi. Mediji var to apliecināt. Gan Latvijā, gan starptautiski šīs lietas ir ļoti izplatītas. Saskaņā ar tiesu statistiku un Augstākās tiesas prakses apkopojumu pēdējos gados goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība kļūst arvien populārāka. Pārsvarā notiek tiesāšanās ar plašsaziņas līdzekļiem, taču samērā maz prasību atzītas par pamatotām,» stāsta advokāts.
Par vārda brīvību
I. Kostina uzsver, ka vispārīgais regulējums goda un cieņas aizskāruma sakarā ir, pirmkārt, paredzēts Latvijas Republikas Satversmes 95. pantā, kurā noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, bet, otrkārt, goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību regulē Civillikums, kas arī nosaka personas tiesības uz atbilstošu kompensāciju aizskāruma gadījumā. Saskaņā ar šā likuma 2352a. pantu persona tiesas ceļā var prasīt gan godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, gan mantisku kompensāciju par aizskārumu. Attiecībā uz presi un citiem masu informācijas līdzekļiem ir arī speciālais regulējums, proti, likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 21. pantā paredzēts, ka fiziskas vai juridiskas personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Citos goda un cieņas aizskaršanas gadījumos ir tiesības prasīt atvainošanos, piebilst zvērināta advokāte.
Līdztekus tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību pastāv arī tiesības uz vārda brīvību, kas ietvertas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, tajā skaitā tiesības uz uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka «vārda brīvība attiecināma ne tikai uz «informāciju» vai «idejām», kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība». Savukārt Satversmes 100. pants garantē tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. No minētajām tiesībām izriet arī visas sabiedrības tiesības uz informāciju par sabiedrībai nozīmīgiem un aktuāliem jautājumiem.
«Gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas, lai izšķirtu, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Tātad vienmēr jāveic interešu sabalansēšana. Tomēr pats galvenais ir, ka lietās par goda un cieņas aizskaršanu un nepatiesu ziņu publicēšanu nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas jeb faktus no viedokļa,» akcentē A. Repšs. Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Ja kāds apgalvo faktu, kas aizskar personas goda un cieņu, piemēram, piedēvējot šai personai konkrētas darbības, tad šī fakta paudējam jāpierāda izteikumu atbilstība patiesībai. «Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tāpēc tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, tāpēc šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums,» stāsta zvērināts advokāts.
I. Kostika gan uzsver - jāatceras, ka var būt situācijas, kad rupjš un nepamatots viedoklis tomēr var aizskart personas godu un cieņu. Ir svarīgs veids, kādā tiek izteikts viedoklis, tā samērīgums ar konkrēto situāciju un saistība ar kādiem faktiem. Vārda brīvība neaizsargā vērtējumus, kas saistīti nevis ar kādas personas rīcību vai izteikumiem, bet gan ar tās fizisko eksistenci vai īpašībām, piemēram, netiek aizsargāti rasistiska rakstura vērtējumi, norāda advokāte.
Sods kā brīdinājums
Ja tiek konstatēts, ka personas gods un cieņa tiešām aizskarti, personai ir tiesības uz atbilstošu kompensāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka, uzliekot par pienākumu vainīgajai personai samaksāt kompensāciju, tās apmēra radītais efekts nedrīkst būt tāds, ka tas pilnībā liegtu tiesības uz vārda brīvību un atturētu presi vai citus indivīdus izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Lai gan kompensācijai jāsniedz apmierinājums aizskartajai personai, tās apmērs nedrīkst būt nesamērīgi liels un tāds, kuram nākotnē varētu būt ietekme uz vārda brīvību, norāda I. Kostika un piebilst: «Minētais arī kārtējo reizi apliecina, katra situācija jāskata atsevišķi un nav iespējams visām situācijām iepriekš paredzēt noteiktus risinājumus. Tieši tāpēc var būt dažādi juristu viedokļi par kādu situāciju, jo, lai gan iepriekš norādītie kritēriji jāņem vērā, minētais nevar izslēgt iespēju, ka viens vai otrs jurists kādam no aspektiem piešķir lielāku vai mazāku nozīmi.»
Attiecībā uz nesen presē izskanējušo gadījumu, ka no portāla TvNet piedzen par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam teju 130 tūkstošu eiro par goda un cieņas aizskārumu, jāņem vērā, ka tas ir tikai pirmās instances tiesas spriedums un to vēl var pārsūdzēt, tāpēc sniegt komentārus par vēl neiztiesātu lietu nebūtu korekti, pauž I. Kostika. «Vienīgais, ko var piebilst, ir tas, ka morālās kompensācijas apmērs 130 tūkstošu eiro apmērā viennozīmīgi ir ievērojams. Līdzšinējā tiesu prakse līdz šim reti kad piešķīra tik dāsnas kompensācijas. Jāņem vērā, ka tiesību normās nav paredzēti kritēriji kompensācijas apmēra noteikšanai par goda un cieņas aizskārumu, tie ir tiesu praksē izstrādāti un katrā situācijā atkarīgi no apstākļiem un tiesas ieskata,» uzskata advokāte.
Savukārt A. Repšs, uzsverot, ka vēl nav redzēts tiesas sprieduma un motivācijas pilns teksts, tomēr piekrīt Latvijas Žurnālistu savienībai, ka rakstītais TvNet ir satīra, līdz ar to apšaubāms, ka tas var aizskart godu un cieņu juridiskā izpratnē. «Kompensācijas apmērs ir satriecošs, kas liek domāt, ka tiesa tiešām ir koncentrējusies uz sodīšanas funkciju. Par to liecina citāts no sprieduma: «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Es uzskatu, ka šis ir nepamatots spriedums, ļoti bīstams precedents un, iespējams, drauds vārda brīvībai. Satīra vienmēr ir bijusi daļa no žurnālistikas un literatūras. Nekā nepatiesa TvNet rakstītajā nav. Vai, satīriski un ironiski izsakoties par patiesību, var aizskart godu un cieņu. Iespējams. Bet likums to neaizsargā, jo prevalē vārda brīvība!» uzsver A. Repšs.
Gadījumā, ja kāda persona apgalvo, ka restorānā viņai iedots vecs ēdiens, attiecībā uz šādu informāciju uzņēmums var sniegt savu komentāru un, iespējams, iesniegt pierādījumus tam, ka visi piegādātie produkti un attiecīgi sagatavotie ēdieni ir bijuši svaigi. Tomēr saistībā ar šādām publikācijām jāvērtē tās kopējais konteksts, proti, vai persona apgalvojusi, ka licies - ēdiens ir vecs, vai šī informācija tikusi pasniegta kā fakts, ka tiek tirgots vecs ēdiens. Ja no publikācijas satura un konteksta var secināt, ka informācija tiek pasniegta kā fakts, var tikt vērtēts jautājums, vai ar šādu ziņu, ja tā neatbilst patiesībai, izplatīšanu tiek pārkāptas uzņēmēja tiesības uz goda un cieņas (reputācijas) aizsardzību.
Līdzīgi varētu būt situācijā, ja tiek apgalvots, ka būvuzņēmumā tiek nodarbinātas personas bez darba līgumiem. Būtu jāsaprot, vai šāds apgalvojums tiek izteikts varbūtības formā vai jau kā zināms fakts, un atkarībā no tā varētu vērtēt, vai ir aizskarti būvuzņēmēja gods un cieņa.
«Savukārt situācijā, ja persona izsaka savu viedokli, jāvērtē tas, cik šis viedoklis ir pamatots konkrētā situācijā, vai tas ir samērīgs, vai ir pamatots ar kādiem faktiem. Tāpēc arī līdzīgās situācijās, kad tiek izteikts viedoklis, komersants var vērtēt jautājumu, vai nav ticis aizskarts viņa gods un cieņa, un vērsties pret šī viedokļa paudēju, tajā skaitā masu mediju, kurā viedoklis publicēts. Tāpēc tik tiešām ir jāpiekrīt, ka robeža starp sabiedrības tiesībām iegūt informāciju par tai nozīmīgiem jautājumiem un personas goda un cieņas aizsardzību ir diezgan šaura. Katrā situācijā var būt daudz un dažādu nianšu, kuras jāņem vērā, tāpēc nav iespējams noteikt universālus kritērijus goda un cieņas aizskāruma noteikšanai. Tomēr jāņem vērā pamatkritēriji, kas norādīti jau esošajos tiesu nolēmumos, veidojot vienveidīgu tiesu praksi šajā jomā,» rezumē I. Kostika.