Studēt kārajiem doktorantiem pieejamās Eiropas Sociālā fonda (ESF) mērķstipendijas programmā Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē ir laba un izmantojama iespēja. Arī humanitārajās zinātnēs. Stipendijas lieliskais mērķis ir «palielināt speciālistu skaitu, kas ieguvuši augstāko kvalifikāciju un ir spējīgi plānot, radīt un ieviest ražošanā» dažādas labas lietas. Tātad doma, ka disertācija jāliek plauktā, nevis, piemēram, mērķtiecīgi jāanalizē un jāizmanto tālākiem mērķiem, nav pareiza.
Ideja ir skaista, tomēr reāli tieši tas notiek, jo disertācijas lasīt ņem tikai tie, kas tēmu attīsta tālāk. Droši vien dabaszinātnēs ir citādi, bet humanitārajās ir uzskats, ka doktorants humanitārajās zinātnēs nespēj ieviest neko globāli nozīmīgu - tas neizbēgami būs tikai gabaliņš no kaut kā lielāka, kas varbūt kopumā vēlāk varētu dot kaut kādu impulsu. Gribas tomēr ticēt, ka no visiem tiem daudziem simtiem zinātnisko darbu, kas Latvijā šajos 20 gados tapuši, ir vismaz 10% tādu, ko būtu vērtīgi un svarīgi arī publicēt. To reizēm iesaka arī augstskolu doktorantūras padomes. Daudz ko publicēšanai iesaka arī Mākslas akadēmija, un tomēr - Latvijas mākslas vēsture aizvien nav uzrakstīta.
Universitātē pašlaik ir apmēram 300 ESF stipendiātu, un, pēc programmas nolikuma, līdz 2015. gadam vismaz 50% atbalstu saņēmušo vajadzētu arī saņemt grādu. Protams, kopējais doktorantu skaits ir vēl lielāks. Dabaszinātnēs ar to tiešo pētniecību varam cerēt uz kaut kādu koordināciju, taču daudz problemātiskāk ir humanitārajās zinātnēs. Tam ir objektīvi iemesli: pētāmās tēmas ir šauras, specifiskas un pārsvarā nekādu bloku neveido - tās nepārklājas. Ja doktorants arhīvā izpēta kādu konkrētu 18. vai 19. gadsimta tēmu, tad tikai savējo, bet kopaina par tā gadsimta kultūru neveidojas.
Ideālā gadījumā vajadzētu kādus desmit cilvēkus ar daudzmaz paralēlām interesēm, kas nolemj - tagad mēs pētīsim 19. gadsimtu, un tas tiek izpētīts viss. Arī pētot tikai savu lauciņu, es varu ievērot faktu, kas derētu citam kolēģim, ja vien es par tādu zinātu. Pašlaik doktoru ieguldītais pētniecības darbs ir milzīgs, tomēr gandrīz «pa tukšo», jo produktivitāte ir minimāla.
Tas pats sakāms par pedagoģijas studijām. Droši vien katrā disertācijā ir arī kādi eksperimentālie pētījumi un savākti statistikas dati. Un tā jau ir informācija pati par sevi, ar ko tālāk būtu jāstrādā ne tikai konkrētā doktoranta līmenī, kas secina, ka ir tas un tas, bet no tā jau vajadzētu izrietēt praktiskiem secinājumiem un darbībām. Citādi doktorants darbojas savā vidē, skolā un programmā, bet nav iespējams skatījums, kā to varbūt ieviest plašāk. Vēl jo vairāk saskaņā ar uzskatu, ka pedagoģijā veikt kvantitatīvu pētījumu bez praktiskām sekām ir tas pats, kas sagatavot ēdienu un to nepagaršot. Ja tu no tā neizdari kvalitatīvos secinājumus, tad neko nedod, ja esi aptaujājis kaut tūkstoti.
Piemēram, ja tiek konstatēts, ka noteiktā vecuma grupā zēnu lasītprasme ir sliktāka nekā meitenēm, tad vajadzētu būt reakcijai - ko darīt, lai konkrēti šīs vecuma grupas zēniem šo prasmi vairotu. Jo tāds acīmredzot bijis pētījuma mērķis. Ja ne, tad kāpēc gan kaut ko tādu vispār pētīt?
Varam secināt, ka nepieciešama zinātniskās pētniecības lielāka koordinācija, un tas attiecas uz visiem līmeņiem un jomām. Spēcīgas doktorantūras skolas gadījumā šāda koordinācija noteikti būtu iespējama arī mākslas vēsturē, kaut arī tur ir spēkā jau minētie objektīvie traucējošie apsvērumi. Visos laikos - pat padomju supercentralizētajā plānošanas sistēmā - ir bijuši cilvēki ar ļoti skaidru savas pētniecības vīziju, un nekas viņus no tā nespēj novirzīt. Tomēr vienmēr (arī pašlaik) ir daudz - sevišķi gados jaunāku - pētnieku, kurus doktorantūras skolas varētu virzīt vēlamā gultnē, uz kādām tukšām jomām, kur vajadzīgi mērķtiecīgi pētījumi. Tomēr pašlaik nav apzinātas pat pašas šīs tukšās vai apdraudētās jomas, kur ir risks pazust pētniecībai nozīmīgiem dokumentiem vai iespējām.
Attiecīgi pašreizējā sistēma, ka maģistranti vai doktoranti var pieteikties uz stipendijām tikai ar jau gatavu pētījuma tēmu, nav pareiza. Ja cilvēks grib turpināt jau bakalaura vai maģistra programmā sākto tēmu, tā ir viena lieta, tomēr vajadzētu būt arī t.s. atvērtajām tēmām, uz kurām varētu pieteikties studenti un pētnieki, kas jūt uz to aicinājumu un tam kvalificējas, bet nav pārliecināti par pētniecības tēmu un vēlas ievadījumu vajadzīgajā virzienā.
ESF mērķstipendiju projekts turpināsies līdz mācību gadam, kas sākas 2014. gada 1. septembrī, tāpēc ir ļoti iespējams, ka vēl var tikt ieviesti tā uzlabojumi, lai sekmīgāk sasniegtu iecerētos mērķus.
Līdzīga problēma ir arī tiem vispārizglītojošo skolu skolotājiem, kas saņem ES simts latu stipendiju par to, ka ir ļoti labi mentori, kas spēj audzināt jaunos pedagogus. Šeit jautājums ir - vai, izņemot «papīru kārtošanu», viņiem tiešām tiek arī iespēja šos jaunos pedagogus audzināt? Doktorantūras sakarā ir runa par nepietiekamu pieredzes pārmantošanu rakstu līmenī, bet skolās tā ir praktiskā pedagoģija, par kuras sekmīgu tālāk nodošanu ikdienas darbā var šaubīties.
Būtu brīnišķīgi, ja augstskolu mācībspēkiem būtu pienākums reizi mēnesī vadīt kādu nodarbību skolā un skolotājiem - nevis apmeklēt kvalifikācijas celšanas kursus, bet reizi mēnesī nākt uz kādu augstskolas lekciju kursu. Pedagogam ir nepieciešams iziet ārpus ierastās vides, lai paplašinātu pieredzi un saprastu, kas viņa jomā notiek.
*Mākslas zinātniece, pedagoģijas pētniece