Pēc pētnieku domām, patlaban arī pienācis lielu izšķiršanos brīdis, no kā atkarīgs tas, vai signāli par bezdarba iesakņošanos un kļūšanu par strukturālo bezdarbu kļūs par ilgstošu Latvijas problēmu. «Strukturālais bezdarbs nepazudīs tāpēc vien, ka ekonomika augs,» brīdina Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Viņš norāda, ka tas var pastiprināt nabadzību, emigrāciju, reģionālās attīstības disproporcijas, vājināt sociālās aizsardzības mehānismus, palēnināt ekonomikas izaugsmi, tāpēc tā mazināšanai jāsāk aktīvi rīkoties, arī politikas izmaiņu līmenī.
Par strukturālo bezdarbu dēvē situāciju, kad potenciālie strādājošie, par spīti savam lielajam skaitam, prasmju ziņā neatbilst tam, kas vajadzīgs darba devējiem. Tā pazīmes jau jūtamas un nākotnē draud kļūt vēl izteiktākas, jo, piemēram, iekšzemes tirdzniecības un būvniecības nozarēm, kurās recesijas laikā darbu zaudēja visvairāk cilvēku, vēl ilgi nevajadzēs tik daudz darbinieku, cik tās nodarbināja pirms krīzes. Tas nozīmē, ka daudziem darba meklētājiem jāpārkvalificējas. Strukturālo bezdarbu veicina arī tas, ka ilgtermiņa bezdarbniekiem zūd darba tirgū derīgas prasmes un zināšanas, savukārt vēl viena problēmgrupa - jaunieši - nevar atrast darbu pieredzes trūkuma dēļ.
Lai risinātu šo problēmu, ar līdzšinējām valsts aktivitātēm ir par maz, norāda pētījuma autori. Līdz šim akcents likts uz konkurētspējas veicināšanas pasākumiem un karjeras konsultācijām, bet tas apstākļos, kad jaunas darba vietas nerodas pietiekami strauji, paliek bez efekta. Risinājumu nesniedz arī «simtlatnieku» programma, jo, piemēram, nomaļākos reģionos daudziem dalība tajā ir teju finansiāli izdevīgāka nekā pastāvīga darba meklēšana. Efektīvākas, pēc Swedbank pētnieku domām, ir dažādas apmācības un darba meklētāju kvalifikācijas celšana, lai gan arī tā bez vispārējām sistēmiskām izmaiņām nedos rezultātus.
Pētnieki iesaka apsvērt vairākas politiskas izšķiršanās, kas palīdzētu cīnīties ar bezdarbu. Viena no tām - vai koncentrēt resursus lielajos reģionālajos centros, kas stimulētu darbaspēka reģionālo kustību, kura patlaban ir minimāla. Jāveicina arī starpnozaru darbaspēka kustība, un vērts apdomāt subsīdiju ieviešanu darba devējiem par darba vietu radīšanu. Kompleksi jāuzlabo vienlaikus vairākas sfēras - nodokļu politika, konkurence, profesionālā un augstākā izglītība, inovāciju attīstība, tāpēc bezdarba mazināšanai nepieciešama reāla sadarbība starp Ekonomikas, Finanšu, Izglītības un zinātnes un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijām.