Saistībā ar gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām Čehijā (pirmoreiz vēlēs nevis parlaments, bet visi balsstiesīgie) kāda vietējā socioloģijas firma mēģināja noskaidrot sabiedrības attieksmi pret kandidātiem, lūdzot atzīmēt, kurš no pretendentiem atbilst kādam no anketā piedāvātajiem apgalvojumiem. Kā jau varam uzminēt, līderi apgalvojumiem «viņš (viņa) spēj vislabāk risināt ekonomiskos jautājumus» un «viņš (viņa) vislabāk saprot sociālos jautājumus» izrādījās dažādi cilvēki... Droši vien līdzīgas sajūtas nav svešas vēlētājiem arī Latvijā: ja varētu apvienot kandidātu a, b, c un d labās īpašības un prasmes, tad gan būtu labi! Bet tā nenotiek, un mums jārēķinās, ka ļaudīm, kas aicina atdot balsis par sevi, katram ir tēmas, kuras viņš zina labi, un tēmas, kurās viņš «peld». Un nav arī sevi jāmoka dilemmā: šis esot godīgs, bet laikam brauc pa mākoņiem, šis tās saimnieciskās lietas māk kārtot, bet, šķiet, nekad neaizmirst arī par sevi. Nav tā, ka improvizēti piesauktās īpašības nebūtu svarīgas, lūdzu nepārprast. Un tomēr - mēģinot, atvainojos, izvēlēties mazāko ļaunumu, tikpat svarīgi, bet varbūt vēl svarīgāk, ir saprast, kādu varas struktūru, varas īstenošanas stilu konkrētais indivīds varētu īstenot.
Lai gan komandas jēdziens Latvijas politikā tiek piesaukts bieži, mūsu attieksme pret varu ir ļoti personalizēta, tas nereti rada pārspīlētu priekšstatu par konkrētā cilvēka lomu un ietekmi. Publiski ikdienā redzamais ministrs ir tikai pirmais starp līdzīgajiem spēka centru konstrukcijā «ministrs - viņa partija - ministrijas valsts sekretārs». Līdzīgi ar partijām un to vadītājiem. Nav noliedzami Dombrovska nopelni, bet nu nav arī tā, ka bez viņa Latvija būtu nogrimusi. Daudzi no pārmetumiem Ušakovam nav taisnīgi, tomēr nav arī tā, ka bez viņa Rīgā pensionāri mirtu badā vai pilsētā vienīgie svētki būtu Jaunais gads (un tas pats ģimenes lokā). Klasisks piemērs - diemžēl ne sevišķi labā nozīmē - ir Jūrmalas pašvaldība: mēri mainās, skandāli turpinās, jo varas funkcionēšanas principi nemainās. Ja kāds pašvaldības (vai valdības) vadītājs sāk uzskaitīt it kā savus labos darbus, tad neaizmirsīsim, ka tas ir, pirmkārt, jau vietējo nodokļu maksātāju nopelns, kas devis vispār iespēju šos labos darbus īstenot. Citiem vārdiem sakot, neliekas pareizi savu politisko izvēli izdarīt, klausoties vai lasot, ko vēsta viena, kādai partijai piederīga «runājošā galva». «Runājošās galvas» priekšvēlēšanu laikā daudz sola vai daudz kritizē. Protams, ir interesanti vērot, cik veiksmīgi tas tiek darīts. Tomēr jāprasa ir ne tikai «atrādīt» komandu (kas bieži tikai atkārto līdera tekstus), bet izklāstīt, kā solītais tiks īstenots vai kas konkrēti tiks darīts, lai labotu priekšgājēju kļūdas. Un iztiksim bez - «ja ievēlēsiet, iepazīsimies ar situāciju, analizēsim iespējas utt.». Tā var runāt, ja līderis grasās viens pats visu darīt (sak, esmu tikai cilvēks, visu neesmu paguvis pārdomāt). Tas savukārt nav iespējams.