Pirms svētkiem, kuros mijas tradicionāli pagāniskie + komerciālie + kristīgie svētki, uzvirmo kaislības. Tiek pa mici visiem: latvisko tradīciju kopēji izsakās par «īstākajiem» Lieldienu datumiem un ko kristīgā baznīca pārņēmusi no pagāniem «pa tiešo», kristieši, pieslēpjot nosacītu augstprātību, noraugās uz folkloristiem kā uz mazu bērnu izdarībām. Vieni saka, ka olu krāsošana ir auglības rituālā daļa, ka ola simbolizē pasauli, citi atsaka, ka saskaņā ar tradīciju Marija Magdalēna atnākusi pie imperatora Tiberija un pavēstījusi, ka Kristus augšāmcēlies, un uzdāvinājusi viņam vistas olu. Tiberijs neticējis, ka pie krusta sistais augšāmcēlies, atteicis, ka tas ir tikpat neiespējami, kā ola var būt sarkana. Pēc šiem vārdiem ola - patiesi, patiesi - kļuvusi sarkana.
Šūpojamies, lai odi nekož, krāsojam olas sīpolmizās (Jāņu vainagos, melleņu ievārījumā, karija savārījumā), slēpjam olas dārzā, lai bērni atrod, ejam uz baznīcu, pagrūstāmies ar citiem baznīcēniem pie svētā ūdens kubula, dodamies uz laukiem un darām vienu - svinam Lieldienas!
«Garīgais mikslis»/new age samiksē pretrunīgās reliģiskās idejas, piedzīvojam Rietumu un Austrumu kultūru mijiedarbību. Meklējam kopsaucēju un pirmavotu starp latvju dainām un jogas praksēm, etniskajām reliģiskajām tradīcijām un pasaulslavenu brīnumdaru idejām. Kopējā katlā saliekam fenšui un reiki, pareizticību un teosofiju, katolicismu un scientoloģiju, jogu, sūfismu, šamanismu un mācību par reinkarnāciju. Pasaules globalizācijas procesā iesaistās arī japāņu sintoisms, uzplaukst Visuma dievietes kults un neopagānisms.
Tā vienmēr ir bijis, tas nav nekas jauns. Pa dažādiem ceļiem meklējam pirmo kopējo, no kura viss ir sācies. Starp latviešu zemnieku dziedinātāju pagāniskajiem rožu vārdiem uzejami izvilkumi no rokasgrāmatas (agenda) luterāņu mācītājiem (no kristību formulāra): «... ņem to krusta zīmi pie tavas pieres un pie tavas krūts + + par zīmi, ka tu caur to krustā sisto Kristu esi atpestīts.» Mums pagāniskajā dziedināšanā daudz kristīgo vārdu: «Ak, Kungs, Tu Pērkonu gaisā pats stādījis, viņam ceļu spriedis, .. sargi un glāb visus cilvēkus! Āmen...»
Neizbrīna Pēterupes un Skultes luteriskās draudzes mācītāja Ivo Pavloviča teiktais par tradīcijām: «..šai ziņā grēkojam arī mēs, kristieši, pārlieku norobežojoties no labām tautiskām tradīcijām. Grēko arī tie, kuri, vēlēdamies būt ļoti latviski, vēršas pret visu kristīgo - sadzīviskās, tautiskās tradīcijas paceļot pār kristīgo tradīciju vai pat tai pretnostatot.»
Vienīgais sabiedrības un reliģiskās politikas kritērijs ir lojālisms. Kurš praktizē kādu noteiktu tradīciju, tas respektē citādu viedokli.
Krusta karu tad nebūs.